– Kāda bija motivācija rakstīt memuārus?

– Tas bija kovida laiks, nebija, ko darīt. Dzīves laikā bija sablīvējušās daudzas lietas, kas beigu beigās bija jānosauc vārdā, jāpastāsta, kā kas notika. Tai skaitā mana attieksme pret Kultūras ministriju un citas nianses.

– Apbrīnojama drosme. Latviešiem taču ir tabu: par mirušu labu vai neko. Bet šeit ir drosme runāt par dzīvajiem, kas nemaz nav bieži sastopama memuāru literatūrā.

– Jā gan! Tāpēc, ka visi domā: kas ar mani pēc tam būs? Bet kas man?! Es par to nedomāju! Man arī «Facebook» lapā, kur prasīts uzrādīt nodarbošanos, ierakstīts: «Brīvs kā putns.» Pamatvērtība manā dzīvē ir brīvība, un es daudz nerēķinos ar to, kas un ko man apkārt domās. 

– Atzīšos, tavu «Facebook» kontu pirms intervijas neizpētīju.

– Tur jau arī nekā tāda nav. Kad uznāk garastāvoklis, šad un tad kaut ko ierakstu. Bet es gandrīz nekad neko neapgalvoju, es tikai uzdodu jautājumus. Piemēram, domājot par Kariņa valdību, vai man vienam šķiet, ka viņš ir nodevis Latviju? Jo kas viņam traucē turpināt darbu?  Atbilde: viņš savu ceļu uz Briseli ir sakārtojis. Bet šis nav intervijai. 

– Un tad seko komentāri divos grāvjos.

– Jā, bet visvairāk komentāru ir, ja es kaut ko uzrakstu par tomātiem. Tomāti man nākuši līdzi vismaz gadus piecus, visi žurnālisti ar to sāk.

– Re, kā! Arī tas man ir paslīdējis garām.

– Ļoti labi, negribu, ka mani saista ar tomātiem. Bet esmu ievērojis, ka lielākā daļa manas auditorijas vairāk interesējas par tomātiem nekā par politiskiem jautājumiem. (Smejas.) Tāpēc jau gadus trīs vispār izvairos publicēt kaut ko par dārzkopību, lai tie tomāti nevilktos līdzi.

– Lasīju, ka Liepiņš esot cilvēks, ar kuru ir grūti sastrādāties, smags raksturs un tamlīdzīgi.

– Mani dzīves principi ir balstīti uz to, ka es ļoti augstu vērtēju tos cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju. Un parasti viņi kaut kādā veidā ir neaizsargāti pret apkārtējo pasauli. Esmu mēģinājis viņiem iestāstīt, un man tas arī ir izdevies daudzos gadījumos, ka mums ir jābūt kā buļļiem prērijā, kas stāv apkārt govīm un viņas sargā. Es esmu tas bullis, kas ar ragiem uz ārpusi sargā to savu iekšējo loku, lai ārpuse netiek klāt. Tās govis ir mani kolektīvi, ar kuriem esmu strādājis. 

– Grāmatā ir daudz par visādām uzmešanām. Pats nekad nevienu neesi uzmetis? 

– Droši vien esmu, jo neviens nav bez grēka. Tiešā formā gan ne, bet esmu bijis spiests pieņemt lēmumus, kas varbūt neiepriecina cilvēkus. Esmu vadījis kolektīvus no divdesmit divu, patiesībā jau no astoņpadsmit, gadu vecuma. Ja paskatās retrospektīvi, skaidrs, ka neapzināti izkopjas metode, kā tu strādā ar cilvēkiem. Saproti, ka nevar ar cirvi iet pie katra cilvēka, bet ir brīži, kad jāpieņem tie smagie lēmumi, un tur nu nekā nevar padarīt.  

– Grāmatu lasot, radās iespaids, ka visa mūzikas industrija ir tāda smaržīga miskaste.

–  (Negribīgi.) Jā-ā-ā, bet tas ir jāsadala pa periodiem. Viena lieta ir tas, kā notika līdz 1990. gadam, otra – pēc tam. Deviņdesmito gadu sākums – bandītu laiks un tā tālāk, nevar arī visu par pilnu ņemt. Man grūti spriest, jo mana situācija, iespējams, ir labāka. Esmu neatkarīgs, ar dziesmu rakstīšanu vairs nenodarbojos un iekšējā mazajā tirdziņā faktiski neapgrozos. Bet skaidrs, ka tur ir savi zemūdens akmeņi, materiālās intereses un viss notiek! Jo mūzika ir naudas pelnīšana. Nebūsim naivi un nedomāsim, ka tas notiek par velti. Tas ir konkrēts biznesa projektiņš – vai tu spēlē tikai kāzās un bērēs vai lauku kapelā, kas mēģina iegūt atpazīstamību, vai hiphopa lauciņā, bet katram ir jāizcīna sava vieta. Tieši tāpat ir literatūrā, kino, teātrī. Nav par katru cenu visur jāmeklē augstā māksla. Ir provokatīva māksla, ir vienkārši nemāksla – viss kaut kas ir. Bet es uz to visu skatos ar distanci. Man ir viedoklis, ko lielākoties neizpaužu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es saprotu – svarīgi ir tas, vai tavam darbam ir klausītājs, vai arī tev viņa nav. Vai klausītājs tevi grib, pieņem un akceptē, vai arī viņš tevi negrib – tas ir tas vērtību metramērs. Ja mēs mūziku vai gleznu radām šauram lokam (un Latvijā tas ir labi redzams), tad rodas... es tos gribētu nosaukt par klaniem, kas paši viens otru stutē, paši aiz muguras aprunā. Es to ļoti labi zinu, jo esmu redzējis. Tam līdzi nāk mūžīgais naudas trūkums un troksnis ap Valsts kultūrkapitāla fondu: kāpēc tam iedeva, bet man ne, vai – kāpēc tam iedeva vairāk, bet man mazāk. Tāpēc es nekad neko šim fondam neesmu prasījis un arī neprasīšu. Es varu uzrakstīt arī bez naudas, ja man ir ko teikt. Nerakstīju grāmatu, lai ar to nopelnītu. Beigās brīnumainā kārtā kaut ko arī nopelnīju, bet tas ir sīkums. Tas absolūti nav iemesls, kāpēc to darīju. Vispirms uzrakstīju un tikai tad, apjautājoties paziņām, meklēju izdevēju. Tā es uzzināju dažādu izdevniecību virtuves noslēpumus – kāda kuram filozofija un attieksme pret autoru. Tā kā es nelaimīgā vai laimīgā kārtā lielu daļu dzīves esmu veltījis biznesam, man daudz kas tajās aizkulisēs ir skaidrs, kas lasītājam vai klausītājam pat prātā neienāk.

– Tas nemaz nav bieži sastopams, ka radošs cilvēks var arī labi menedžēt, vadīt biznesu. Esi starp nedaudzajiem, kas to spēj.

– Tas ir smadzeņu uzbūves jautājums – viena smadzeņu puslode rēķina, otra rada. Esmu Svari pēc horoskopa – man abas puses ir līdzsvarā. (Smejas.) Man ir viens piemērs no dzīves – tāds kā kritērijs, ko nozīmē horoskops, ja pieņem, ka tāds tiešām eksistē, lai gan es par to stipri šaubos. Deviņdesmitajos gados visa ģimene aizbraucām uz ārzemēm – mani divi mazie bērni, sieva un mans vecais tēvs, kurš nu jau sen ir miris. Bērni un tēvs ārzemēs bija pirmo reizi, iegājām tirdzniecības centrā, kādu pie mums vēl nebija, un visiem lielie brīnumi. Un bērni, kuriem laikam bija seši un divpadsmit gadi, nesās no viena punkta uz otru, bet tēvs kādus metrus piecdesmit aiz muguras visu lēni apskatās. Mans uzdevums bija kaut kā savākt viņus visus kopā, jo es sapratu: ja mēs tagad te pašķīdīsim, es viņus vairs kopā nesavākšu. Un izdevās. Tāda mana dzīve ir visu laiku. Tāda ir arī kolektīva vadīšana. 

– Parasti jau radošie grib tikai radīt, neko nemenedžēt.

– Tāda šobrīd ir mana dzīve. Lielvārdes «Lāčplēsi» es nemenedžēju nekādā veidā. Nepiedalījos ne producēšanā, ne konceptā un režijā – to visu darīja citi cilvēki. Tas pats ar operu «Parīzes Dievmātes katedrāle», ko izrādīja Dzintaros. Es tikai kā skatītājs aizgāju un pavēroju, kas no tā sanācis. «Lāčplēsi» Lielvārdē pat neredzēju, jo sēdēju aiz skatuves un spēlēju instrumentu. Tagad, televīzijā montējot, redzēju pirmo reizi.

– Un kā bija? Jo autoram taču ir sava vīzija.

– Es teiktu – tā ir jauna koncepcija. Bet katru reizi, kad taisa «Lāčplēsi», ir cita koncepcija. Šajā gadījumā ir tāda savstarpēja varoņu un nevaroņu cīņa. To labāk Rēzija [iestudējuma režisore Rēzija Kalniņa, – G.R.) izstāstītu. Vienmēr būs cilvēki, kas teiks: «Nu jā, tā, kā bija, tā jau vairs nebūs.» Jā! Tā, kā bija, nebūs vairs nekad, jo tas jau ir aizgājis. Nekad vairs nebūs Nika Matvejeva un Aivara Brīzes, un arī Igo vairs nebūs tāds, kāds viņš bija toreiz. Tas nav iespējams zināmu iemeslu dēļ. Nekad vairs nebūs arī Rūķīša tērpu. Nāk jauni varianti. Labāki, sliktāki?

– Vai jaunajā iestudējumā ir akcenti, kas šobrīd aktuāli?

– Tie jau ir ierakstīti darba kodā, no tiem nevar aizmukt. Jūs varat grozīt, kā gribat, bet «es savu zemi nepārdodu» – tas kods tur ir un paliek!

– Grāmatā raksti, ka Mārai Zālītei, pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem rakstot rokoperas libretu, izdevās atrast kodu Lāčplēša ausīm – viņš ar tām dzird savu tautu. Ko Lāčplēsis dzirdētu šodien?  

– Nav viegli uz šo jautājumu atbildēt, jo jēdziens «patriotisms» pa šiem gadiem ir nonivelēts. Varētu iet uz ielas un uzdot Kangara jautājumu – vai es mīlu Latviju? Cik daudzi uz to atbildēs? Un kā tā mīlestība izpaužas? Vai tā, ka cilvēks aizbrauc strādāt uz Īriju? Bet varbūt tā, ka tepat izveido savu zemnieku saimniecību, audzē kaņepes, līņus vai cūkas?

– Un tirgojas ar Krieviju...

– Cilvēki meklē visādus risinājumus, bet, jā, cik šajos risinājumos viņi mīl Latviju? Skaidrs, ka visi grib dzīvot labāk, bet jautājums: kas ir svarīgāk – ideāli vai materiālā puse? Es pat nedrīkstu par to daudz prātot, jo esmu pietiekami nodrošināts. Bet es saprotu, ka ir cilvēki, kas grib dzīvot labāk, tāpēc Latvija paliek otrajā vai pat trešajā plānā. Baidos, ka tā ir bijis dažādos laikos un tā arī būs. Ne jau visi franči šausmīgi mīl Franciju. Salaiž savu zemi pilnu ar migrantiem...

– Arī «Latvju zeme vaļā stāv». Interesanti, ka pirmā iestudējuma laikā ar šiem vārdiem sapratām, ka pie mums iebrūk visādi krievi un vācieši, un zviedri. Tagad, šīs rindas dzirdot, iztēlojamies latviešus, kas aizbrauc. 

– Jā, bet nāk iekšā arī – uz robežas ar Baltkrieviju katru dienu iet vaļā ļembasts. Mēs joprojām esam krustcelēs un no tām projām netiekam. Mēs nevaram izmainīt savu ģeogrāfiju.

– Varbūt varam izmainīt kolektīvo domāšanu?

– Tas ir tik sarežģīts filozofisks jautājums, ka baidos – nebūšu tas, kurš uz to var atbildēt. Paskatīsimies, kā mūsu nākamās valdības lems. Mēs nezinām, pa kuru ceļu izvēlēsies iet topošā valdība.

– Pašam ir vairāk konservatīvs vai liberāls noskaņojums?

– Teikšu, ka vairāk esmu konservatīvs. Bet es pieļauju liberālas vaļības. (Smejas.) Tāpat kā neviens nav tikai holeriķis, sangviniķis vai flegmatiķis – katrā ir pa druskai no visiem temperamentiem.

– Grāmatā vairākkārt piemini, ka tev ir gudra mamma. Tajā nozīmē, ka mācēja brīdināt dēlu par uzmācīgiem vīriešiem. Varbūt šodien tādu mammu par gudru nemaz nedrīkst dēvēt? 

– Jā, nu šeit es esmu konservatīvs.

– Tagad par biznesu. Vai vari mierīgi klausīties «Radio SWH», kad tajā vairs neesi?
– Te jāsaprot, ka es aizgāju apzināti – neviens mani nespieda iet projām, neviens nelika arī iet prom no operas. Tas ir tāpat kā sportā: jūs saņemat jaunu basketbolistu, kad viņš vēl ir maziņš, jūs viņu trenējat, redzat, kā viņš aug, un tad viņu pārdod. Jāatceras, ka sports ir tirdzniecība – kāds visu laiku pelna sportā. Tieši tāpat arī biznesā. Pārdodot radio, es to biju uzaudzējis līdz tādas preces līmenim, kādu var pārdot. Tāpat es varētu būt darījis, ja sāktu, piemēram, krēslu ražošanas biznesu. Vai tāpēc es raudāšu, ka tagad pārdodu savu krēslu ražošanas kompāniju? Nē, tas vienkārši ir darījums! Bija kādi četri vai pieci SWH pārdošanas varianti. Nepārdevu, jo neapmierināja cena. Kad nāca šis pēdējais piedāvājums, pasaucu dēlu un meitu un teicu: «Ir tāds un tāds variants. Veidosim ģimenes uzņēmumu vai es pārdodu?» Neviens no viņiem nevēlējās ar to nodarboties. Nolemts! Bet, ja par klausīšanos... Es gandrīz nepatērēju medijus. Latvijas Radio «Krustpunktus» paklausos, ja tai laikā esmu mašīnā. Televīzijā aprobežojos ar ziņām vai noskatos kādas sporta pārraides, bet visvairāk skatos dažāda rakstura kino un seriālus. Bet ne Latvijas televīzijas kanālos. Mana sieva skatās Puaro, un tad es lūdzu, lai viņa liek oriģinālvalodu ar subtitriem, jo man nepatīk, ka dublāžas balss dod citu intonāciju nekā oriģinālā. Daudz skatos jaunās kinofilmas «Apple TV», «Netflix», tomēr ļoti reti gadās redzēt ko tiešām labu. Ja no desmit filmām viena ir laba, tad tas ir daudz. Drīzāk no piecdesmit kādas divas. Bet daži seriāli gan ir labi.

– Kas ir bijis augstākais punkts tavā karjerā? Operas vadīšana? SWH? Rokoperas? Vai varbūt jānodala radošie sasniegumi no biznesa?

– Es nemeklēju virsotnes. Es vienkārši daru to, ko gribu darīt, kā brīvs putns. Tāpēc visi darbi, ar ko esmu strādājis, man ir bijuši vienlīdz svarīgi. Šobrīd domāju, ka viens no nozīmīgākajiem darbiem man ir «Mesa 2020» ar simfonisko orķestri, kori un solistiem, ko nospēlēja pagājušajā gadā. Bet ļoti labi apzinos: ja to manas dzīves laikā nospēlēs divas vai trīs reizes, tas jau būs ļoti daudz, jo tas ir resursietilpīgi un dārgi. Ar biļetēm to atpelnīt nevar. Tas ir darbs, kurā esmu ieguldījis visu savu enerģiju un sapratni par svarīgāko dievkalpojuma daļu – liturģiju, mesu –, un domāju, ka tas ļoti labi izdevās. Paldies Dievam, tā ir ierakstīta televīzijā. Tagad esmu uzrakstījis skaņdarbu klavierēm un simfoniskajam orķestrim, ko atskaņos 17. novembrī Liepājā, un varbūt tas būs augstākais punkts, nezinu. Šogad mana dziesma «Tīrums» Dziesmu svētkos arī bija viens no augstajiem punktiem. 

– Dziesmu svētku dalībnieki man teica, ka «Tīrums» viņiem bija mīļāks nekā noslēguma koncerts.

– Protams, jo bija daudz gudrāk uztaisīts – gan scenārijs, gan vizualizācija; nebija tā samudžinājuma, kas noslēguma koncertā. Ja mēģina sabāzt klimpas un ķiļķenus vienā katlā, tad tā arī ir. Man vispār par šo jautājumu ir pilnīgi cits uzskats, bet neviens jau manī neklausās.

– Kāds tas ir?

– Domāju, ka Deju svētki ir jānodala no Dziesmu svētkiem. Dziesmu svētki ir dziedāšanas svētki, bet Deju svētki… Ja nu tie ir kļuvuši par tradīciju un dalībnieku ir vairāk nekā koristu, tad lai dejo! Bet Deju svētkiem jānotiek citā laikā – puslaikā starp Dziesmu svētkiem.

– Cik svarīgi tev ir dziesmu teksti? 

– Ārkārtīgi svarīgi! Jo mūzika tikai saliek akcentus tekstam. Turklāt katrs komponists saliks citus akcentus, un tie būs dažādi stāsti. Kādreiz vārds bija liels, ietilpīgs un publika bija trenēta sameklēt tekstā tos divus vārdus, kas kaut ko nozīmīgu pasaka. Šodien vārdi bieži paslīd garām. Vārda sadzirdēšanas lielums ir samērojams ar informācijas kopumu. 1988. gadā vārda izmērs pret informatīvo lauku bija kā milzu bumba. Šodien – kā kniepadatas galva vai pat smilšu graudiņš. Tagad vārdi, ko sadzirdam, ir «sprādziens», «Ukraina», «karš», «kovids», bet, piemēram, vārds «tauta» vairs nenes to slodzi kā Pumpura vai Atmodas laikā. Nesen piedzīvoju kultūršoku. Pamanīju afišā man nezināmas latviešu grupas nosaukumu, domāju – jāpaklausās «YouTube», kas tas tāds ir.  Uzliku, un – o, jomajo! Nekad neesmu bijis puritānis, bet tas bija ārpus zonas, kas man ir pieņemama. Tādu rupjību bliezienu nebiju dzirdējis nekad. Nu baisi zema subkultūra! Lai gan es piekrītu, ka mākslā var darīt jebko, bet šajā gadījumā es palieku konservatīvs, jo tomēr ir robeža, kurai pārmaukts pāri. Bet jūtūbā viņiem ir miljons skatītāju, un neviens «Lāčplēsis» to nevar pārspēt.

– Vai nav bail, ka drīz subkultūras patērētāju būs vairāk nekā to, kas izvēlas virs tās robežas?

– Es uz to skatos kā uz attīstību. Domā, cilvēki mainīsies tāpēc, ka kļūs mazāk rupji? Nē. Viņi mainīsies tikai tāpēc, ka tā paaudze, kas šobrīd tās rupjības klausās, – četrpadsmit piecpadsmit gadus vecie –, kad paaugsies, domās citās kategorijās, viņiem būs citi izaicinājumi. Jāsaprot, ka katra paaudze nāk ar savu revolūciju.