Kā daiļi, smaržīgi ziedi, tā Kārļa Skalbes dzejas grezno mūsu grāmatnīcu skatlogus. Un lūk, šogad atkal uzziedējis viens tāds zieds — Skalbes pasaku krājums «Garā pupa». Tas ir ļoti glīts izdevums, ar krāsainām Niklāva Strunkes illūstrācijām. Par Skalbi vispār sakāms, ka viņš ir ne tikai mūsu labākais, ievērojamākais liriķis, bet arī liels pasaku stāstītājs — latviešiem droši vien vienīgais. Viņam daudz līdzības ar slaveno Andersēnu; viņš, līdzīgi pēdējam, prot atdzīvināt ik vienu šķietami neievērojamu dabas priekšmetu — vai nu tas būtu akmens, vai sniega pārsla, vai niecīga pienene; arī viņa valoda un izteiksmes līdzekļi ir brīnum liriski, muzikāli. Nelielo, bet ļoti glīto grāmatiņu izdevis A. Gulbja grāmatu apgāds. 

K. Studenta dzejas «Sarkanā sērmūkša»

Tai pašā apgādā iznākušas art Kārļa Studenta dzejas «Sarkanā sērmūkša». Kārlim Studentam mūsu liriķu saimē sen nodibinājies vārds, kuram laba skaņa; bet jāatzīst gan, ka viņš līdz šim bijis visai kūtrs rakstītājs, jo pa piecpadsmit gadiem laidis klajā tikai divas dzeju grāmatas: «Zvaigžņu krustu» un nulējo. Studentam ir ciets, labi veidots pants, un no dzejas formām viņš mīl visgrūtāko: sonetu, kurā tas uzrakstījis gandrīz vai visus savus labākos darbus. Savā ziņā var teikt, ka viņš tiecas uz klasicismu, uz mierīgu, skaidru formu, kas viņam jo raksturīga. Par «Sarkano sērmūkšu» vispār jāsaka, ka tā ir viena no labākām, kas pagājušā gadā iznākusi. Grāmatas vāku zīmējis mākslinieks A. Norītis. 

Ādamsona dzeju krājums «Ģērboņi» 

Jau gluži moderns ir Ērika Ādamsona dzeju krājums «Ģērboņi». Ādamsona dzejnieka talants nav noliedzams, to rāda kaut pazīstamās vilka dziesmas, kas šeit sakopotas atsevišķā ciklā: «Maz garduma es nobaudīju: Mans mūžs bij grūts un tādēļ ilgs, Kļūt labāks nespēju, Jo biju tā Kunga Cebaota vilks». «Ģērboņos» netrūkst īstas dzejas, turklāt vēl augstu vērtējamas, pie kam te izmanāma ne tikai dzejnieka kvēle, bet arī laba formas un valodas sajūta. Ādamsona neapšaubāmais talants un labā, izsmalcinātā garša ir ķīla jauniem, daudz spožākiem sasniegumiem, vismaz laba daļa «Ģērboņos» ievietotu dzejoļu to liecina. Grāmatas vāku zīmējis dzejnieks Anšlavs Eglītis; Izdevējs — A. Gulbja grāmatu apgāds. 

J. Jaunsudrabiņa «Augšzemnieki»

Jaunu romānu laidis klajā Jānis Jaunsudrabiņš, nosaukdams to par «Augšzemniekiem». Romāns — tas nu tagad palicis ļoti nenoteikts jēdziens, ar to apzīmē katru garāku stāstu, kā, piem., «Augšzemniekus». Taču Jaunsudrabiņa jaunais darbs šī iemesla dēļ nebūt nav peļams, un vispār — kas gan Jaunsudrabiņu var pelt? Viņš raksta tik daiļi, tik jaukā tautas valodā, ka lasītāju tam nekad netrūks. «Augšzemnieku» vērtība bez tam tā, ka autors te vienkāršās, bet tomēr pievilcīgās ainās notēlo kādu attālu Latvijas nomali. Te daba un sevišķi cilvēki — kā viņš pats saka — ir pavisam citādi, nekā Latvijas vidienē, vai gar jūru. Uz šī fona tad arī norisinās nepretenciozā stāsta darbība, viet vietām caurausta autora vērojumu un piezīmju. Grāmatu izdevis Valtera un Rapas apgāds. 

A. Upīša «Pirmā nakts»

Lielu vēsturisku romānu «Pirmā nakts» laidis klajā Andrejs Upītis. Romāna vieta ņemta no zviedru laikiem, kad Vidzemi centās atkarot krievi, pie kam šeit, kā zināms, ļoti divkosīgu lomu spēlēja vācu muižniecība, nostādamās Patkuļa personā pat kā nodevēja pret zemes valdnieci — Zviedriju. Labas ir tās vietas, kur aprakstīta zemnieku dzīves ikdiena, viņu prieki un bēdas. Vispār, «Pirmā nakts» ir atzīstams vēsturisks romāns. «Pirmo nakti» autors izdevis pats. 
K.Z.

Namsaimnieku ievērībai. 

Namsaimniekiem tiek aizrādīts, pilsoņu labā notīrīt un smiltīm nokaisīt trotuārus. 

Laba sanitārā kārtība Ogrē. 

Pagājušā nedēļā izdarītā sanitārā kontrole konstatējusi visu labākā kārtībā. 

Ogri klāj plāns ledus. 

Pēc pārlaistām stiprā sala dienām varēja gaidīt, ka Ogre būs aizsalusi līdz dibenam, bet tā tas nav. Ogri klāj tikai dažus centimetrus bieza ledus sega. Tas tādēļ, ka upes ūdeņi ir strauji un paguvuši ledus segu jūtami sadeldēt. Bijušās sniega vētras, kas daudzās vietās aizputināja ceļus un šosejas satiksmi starp Rīgu, Ogri un Ķegumu, jūtamāk netraucēja. Pilnīgi satiksme ar Rīgu bija pārtraukta tikai vienu pus dienu, kad pie Salaspils bija ieputināta Ķeguma smagā automašīna, kas aizsprostoja ceļu. 

Kur iesniedz ziņas par dzīvokļiem. 

Namsaimniekiem līdz 31. janvārim jāiesniedz pilsētas valdē ziņas par pārapdzīvotiem un izīrētiem dzīvokļiem uz 1937. g. 1. decembri. Pilsētas valdē dabūjamas veidlapas. 

Pelnās ar baļķu vešanu.

Ogres apkārtnes zemnieki atraduši labu peļņu mežu darbos. Vislabāki atalgoti zirdzinieki, kas nereti šķērso dzelzceļa stīgu ar gariem simtgadīgiem priežu baļķiem, šie baļķi ir tik lieli, ka zirgs spēj pavilkt tikai vienu šādu zaļā zelta milzeni. Par tāda baļķa astoņkilometru vedumu zemnieks dabū 7 ls. Dienā parasti izbrauc 3—6 reizes. Labais ziemas ceļš ievērojami atvieglo meža izstrādāšanas darbus, sevišķi koku transportu.

Vai zušu asinis indīgas? 

Pirms dažiem gadiem Vācijā pirmo reizi parādījās nepazīstama slimība, kurai nezināja ne cēloņus, ne nosaukuma. Tika izdarīti vairāki novērojumi ar saslimušiem zvejniekiem, kas bija ēduši svaigus zušus, kādēļ radās doma, ka varbūtējs slimības iemesls ir zušu inde. Zušu asinis satur, kā zināms, nelielā daudzumā indi, tā saucamo Ichtyotoxinu. Šī inde ir līdzīga Čūsku indei un to izlieto kā pretindi čūsku dzēlieniem. Zušu inde uzglabā savas īpašības tikai tad, ja zivi lieto nevārītā veidā.