Fonds «Zied ģimene» Taurupes pagastā darbojas jau sešus gadus. To izveidojusi Sandra Stepiņa, un viņai palīdz meita Ilze Velika. Kādu laiku abas pagastā strādājušas par pastniecēm un saskārušās ar to, ka faktiski nereti nācies pildīt sociālā darbinieka funkcijas. Tā dzimusi doma izveidot labdarības centru. Noskatījušas pagasta centrā pamestu ēku un ar savu ideju vērsušās pie Taurupes pagasta pārvaldes vadītāja Jāņa Stafecka, kurš to atbalstījis un devis zaļo gaismu.
Ēka bija sliktā stāvoklī, ģimenei nācās ieguldīt daudz darba, lai to savestu pienācīgā kārtībā. Atbalstīja arī pagasts – iegādājās tualetes podus, ielika plastikāta logus. 2018. gadā, piedaloties biedrības «Otrā elpa» rīkotajā konkursā, iegūts tūkstotis eiro, par kuru iegādāts rīģipsis telpu remontam, arī veļas mašīna, izveidota duša, kur cilvēki var atnākt nomazgāties, izmazgāt veļu, kas laukos ir ļoti svarīgi. Pašu spēkiem ievilkta kanalizācija, elektrība, ūdens. Sandra atceras, ka lūgusi vietējos iedzīvotājus ziedot no remontiem palikušās flīzes, kaut pa vienai flīzei. Rezultātā telpās ir tādas flīzes kā nekur citur. Starp citu, šajā mājā kādreiz bijis Kurmja krogs, tāpēc arī labdarības centram tāds nosaukums. Te savulaik atradies arī klubs, kura zālē tagad drēbju veikaliņš un ēdnīca, bet Sandras kabinets ierīkots uz skatuves.
Zupas virtuvē – brīvprātīgo darbs
Fondam «Zied ģimene» ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Vispirms tika izveidots veikaliņš, kur pret ziedojumiem pieejama humānā palīdzība – drēbes, apavi, ko ikviens var nākt un ņemt bez ierobežojuma. Pieejamas arī saimniecības preces, trauki, mēbeles, sadzīves priekšmeti. Jau ilgus gadus veikaliņā bez atalgojuma strādā Mariannas kundze, kura uztur kārtībā telpas un palīdz it visā. Veikaliņš savā ziņā ir arī tāds kā apmaiņas punkts – kāds atnes un vēlas pārdot izlietni, kura viņam nav derējusi, citam bērni izauguši, un viņš vēlas šķirties no bērnu krēsliņa vai gultiņas.
Nākamā tapa zupas virtuve. Tā darbojas ik dienu, izņemot svētdienas. Apmeklējums iepriekš nav jāpiesaka. Lai zupas virtuve varētu pastāvēt, sākotnēji ļoti palīdzēja labdarības iniciatīva «Paēdušai Latvijai» un Agita Kraukle, kā arī Latvijas Sarkanais Krusts. Sandra smaidot teic, ka cilvēks nevar katru otro dienu ēst tikai makaronus, tāpēc pie labdarības centra izveidots savs dārziņš, kur izaug viss nepieciešamais maltītes pagatavošanai – sīpoli, dilles, burkāni un daudz kas cits. «Paldies jāsaka arī līdzcilvēkiem, kuri ziedo zupas virtuvei, piemēram, pašu audzētos kartupeļus. Tā rezultātā trūcīgie un maznodrošinātie, kā arī daudzbērnu ģimeņu pārstāvji zupas virtuvē bez maksas var nobaudīt pat trīs ēdienus – zupu, otro un saldo. Paldies arī mūsu čaklajām brīvprātīgajām palīdzēm Lindai, Agritai, kurām ir mazi bērni un kuras brīvajos brīžos nāk palīgā. Daži nereti domā, ka mēs te pelnām lielu algu, bet īstenībā tas ir brīvprātīgā darbs bez samaksas, vien pašas arī varam nobaudīt pusdienas. Tie, kas izsaka šādus pārmetumus, paši varētu nākt un te pastrādāt mūsu vietā,» saka Sandra, piebilstot, ka zupas virtuves iespējas var izmantot personas, kurām ir trūcīgas vai maznodrošinātas personas izziņa, ko gan uzrādīt prasa tikai svešiniekiem, kuri ieradušies no tālienes, piemēram, nesen atbraukusi kāda piecu cilvēku ģimene no Ērgļiem, kur arī savulaik bijusi sava zupas virtuve, bet tā bankrotēja. Bijuši arī apmeklētāji no Vecpiebalgas, bet pamatā zupas virtuvi apmeklē tuvējo pagastu iedzīvotāji no Taurupes, Meņģeles, Ķeipenes, kuri daudzu gadu gaitā labi iepazīti. Brauc arī no Zaubes.
Zupas virtuvei izdzīvot palīdz ziedotāji
Vasaras mēnešos zupas virtuvi izmanto nedaudz mazāk cilvēku – ap 300 mēnesī, jo mežā pieejamas ogas un sēnes, šis tas izaug arī mazdārziņos, bet ziemā apmeklētāju skaits sasniedz pat 500. Dienā ierodas vidēji 10–16 cilvēku, turklāt ne visi var atnākt – vieniem ir transports, citiem nav. Gadās, ka Ilze kādam aizved pusdienas, citreiz izpalīdz daudzu veco un vientuļo cilvēku kaimiņi – atbrauc pakaļ ēdienam. Zupas virtuve darbojas katru dienu no pulksten 9 līdz pulksten 17, izņemot svētdienas. Lai gan līgumā paredzēts noteikts laiks zupas virtuves apmeklējumam, cilvēks atnāk tad, kad viņš var – kāds ierodas pusdienlaikā, cits vakara pusē.
Sandra atzīst, ka zupas virtuve viena nevar pastāvēt, jo te ziedotāji ir, te nav, tāpēc darbojas arī veikaliņš, kura apmeklētāji lūgti par precēm ziedot, cik nu kurš var atļauties. Darbojas arī kafejnīca jeb drīzāk mājas virtuve, kuras ienākumi arī lielākoties tiek novirzīti zupas virtuvei. «Dēls uzdāvināja ļoti kvalitatīvu, skaistu kafijas automātu, lai arī laukos cilvēki var pabaudīt espresso un latte kafiju. Mums ļoti daudz palīdzējis mācītājs Agris Ginko un viņa dzīvesbiedre Ineta no Ogres.
Viņi no kādas biedrības Talsos atdzina mums fūri ar mēbelēm, drēbēm, apaviem. Agris ved arī pārtiku, piemēram, 20 iepakojumu piparkūku. Izveidojām pārtikas pakas, ko izdalījām cilvēkiem. Visu fiksējām, sūtījām atskaites. Mums vēl labs palīgs un draugs ir Dainis Kalniņš ar sievu. Viņi palīdz ar zaļumiem, lociņiem. Savukārt Sarmīte Stepiņa, kurai mājās vistiņas, piegādā olas,» stāsta Sandra, piebilstot, ka arī pašas cenšas sagatavot krājumus ziemai, piemēram, saliek saldētavā rabarberus, iemarinē gurķus, mazos burkāniņus. «Šovasar gurķi samarinēti aptuveni 130 burkās. Esam pielasījuši arī daudz sēņu, kas notīrītas un sasālītas. Mums ir ēdienkartē sēņu zupas, sēņu mērces. Daudz ko varam izaudzēt paši, bet daudz jāpērk, kaut vai garšvielas, sāli, cukuru. Ļoti gribētos, lai kāds ziedo kartupeļu biezputru paciņās, pēc kā ir liels pieprasījums. Priecātos, ja būtu zemnieki, kuri var dalīties ar pašu audzētiem dārzeņiem – bietēm, burkāniem, sīpoliem, ķiplokiem un citiem,» saka zupas virtuves saimniece un turpina: «Savukārt Mariannna Tobiasa ziedo to, kas izaug siltumnīcā, mazdārziņā, pie ēkas esošajā puķu dobē sastādījusi skaistas puķes. Vēl nesavtīgi palīdz arī netālu dzīvojošā Anita Reimane, kura dalās gan ar siltumnīcā izaugušo, gan palīdz šķirot un krāmēt drēbes, pēc kurām katru piektdienu dodamies uz Rīgu. Pašu buss, ko bija uzdāvājis dēls, savu mūžu nokalpojis, tāpēc tagad īrējam busiņu, lai brauktu uz biedrību «Otrā elpa», kur ir brīnišķīgs kolektīvs, un ar viņiem esam labi sastrādājušies. Kā jau iepriekš minēts, šīs mantas cilvēki var iegūt pret ziedojumiem, neatkarīgi no apjoma. Ar gultas veļu, segām, apaviem un jakām esam palīdzējuši iekārtoties arī ukraiņiem. Vēl jāmin fonds «Ziedot.lv», kuri arī mums ļoti palīdz. Ir ziedojuši gan pārtiku, gan daudz ko citu.»
Grib būt noderīga
Sandra piebilst, ka ēkā ir divus metrus gara malkas plīts ar metāla virsmu, ko, starp citu, arī uzdāvinājuši dēli. Plīts jākurina katru dienu, lai pagatavotu ēdienu, arī vasarā. Sandra teic, ka, ja pieslēgtu elektriskās plītis, būtu, protams, vieglāk, bet tad drīz iestātos bankrots, jo jau tagad mēnesī par elektrību jāmaksā ap 300 eiro. Viņa paldies teic arī pagastam, kurš atļauj sazāģēt malkā vietējā parkā vētras izgāztos kokus, arī tas ir jūtams atbalsts.
Jautāta, kāpēc pašai nepieciešama šī atbildība, uzturēt zupas virtuvi, viņa teic, ka tuvojas pensijas vecumam, bet vēl gribas būt noderīgai savas puses ļaudīm. Bērnību pavadījusi Ķeipenē, starp citu, piedzimusi Madlienā, kur savulaik bijusi slimnīca. Ķeipenē joprojām dzīvo mamma un māsa. Sandra izmācījusies par veterinārārsti, strādājusi Taurupē, bet laukos šis darbs ir ļoti smags, jo nav kā pilsētā, kur galvenie pacienti ir suņi, kaķi. Te lielākoties tie ir liellopi un nereti nakts melnumā jābrien pa sniegu, lai pieņemtu govij dzemdības. Bērni jau pieauguši, paši savā dzīvē – dēli dzīvo Īrijā, strādā par kuģu kapteiņiem, ģimenei palīdz materiāli. Meita Ilze, kā jau iepriekš minēts, darbojas zupas virtuvē. Sandrai savulaik ēst gatavot iemācīja vecmamma, un viņa šīs prasmes nodod savai meitai un mazmeitām, kurām ir 19 un 12 gadu un kuras zupas virtuvē palīdz vasarās. Jaunākajai mazmeitiņai decembrī būs četri, un arī viņa nāk palīgā mammai. Sandra atzīst, ka tieši bērni un mazbērni ir viņas lielākais dzinējspēks, kuru dēļ vērts ir dzīvot un strādāt. Kopumā viņai ir deviņi mazbērni – kā jau minēts, trīs mazmeitas un seši mazdēli, kuri ir Īrijā. Sirds, protams, sāp, ka dēli, visticamāk, Latvijā vairs neatgriezīsies – viņi svešumā ir uz palikšanu.
Katrs «paldies» sasilda
Ziemas sezonā zupas virtuvē tiek rīkotas arī ēst gatavošanas meistarklases. Sandra atzīst, ka galvenais jau ir tikšanās prieks. Lielākoties pagastā palikuši gados veci cilvēki, kuri vientuļi savas dienas aizvada mājās, jo, tuvojoties pensijas gadiem, atrast pagastā darbu iespējas ir niecīgas, bet jaunie lielākoties ir projām. «Tieši tā vientulība ir visšausmīgākā. Mūsu centrs neviļus izveidojies kā vieta, kur cilvēkiem satikties, aprunāties. Pensionāres, kuras nāk palīdzēt sadalīt humāno palīdzību, teic, ka viņas to dara ar prieku, jo laukos ir maz izklaides un tikšanās iespēju,» saka «Kurmja» saimniece, piebilstot, ka, protams, gadās arī pa karotei darvas mucā – dažs te ierodas, lai pamanītos ko nozagt, piemēram, ziedojumu kastīti vai brilles Mariannas kundzei, kura dežurē veikaliņā. «Pati kā cilvēks esmu izgājusi cauri visam, gan labajam, gan ļaunajam. Ir bijis, ka labais atdarīts ar ļaunu. Mēģinu neatdarīt ar to pašu. No vienas puses, šķiet, ka tas ir milzīgs darbs, ko ieguldām, bet to darām ar prieku. Ir forši, ka var iepriecināt cilvēkus, un, ja tev pasaka paldies, neko citu nemaz nevajag, tas ir vislielākais gandarījums, ko gūstam. Protams, laiku pa laikam asinsspiediens liek sevi manīt, bet katru dienu, ja ir jāmizo kartupeļi, jārīvē burkāni, slimot nav laika. Man ļoti patīk tas, ko daru, un patīk, ka līdzās ir meita, mazmeitas, labi cilvēki. Tas dod spēku. Domāju, katram cilvēkam Dievs sagatavo, ar ko satikties. Mācāmies no kļūdām, no tā paliekot stiprāki,» saka Sandra Stepiņa.
