Jautājums par t. s. “partnerības” likumdošanu jeb grozījumiem Notariāta likumā nav uzreiz acīmredzami saistīts ar netaisnību vai nelietību. Kreiso iniciatīvas tiek apzināti virzītas, pūšot miglu acīs vai arī, izmantojot latviešu saasināto taisnīguma izjūtu, pasniedzot tās kā tādas, kas netaisnību risina. “Partnerības” aizstāvībai tiek piesauktas izplatītas situācijas Latvijas ģimenēs, kurās divi pieaugušie dzīvo ārpus laulības, bērni aug bez viena no bioloģiskajiem vecākiem vai kopā dzīvojošiem pensionāriem ir sociāla rakstura izaicinājumi. Ikvienam no mums ir zināmi šādi gadījumi, un valstij, protams, ir jāaizsargā ikviens pilsonis no netaisnības – it īpaši tad, ja viņa sociālekonomiskā situācija viņu ir padarījusi ievainojamāku nekā citus. To visu var risināt citos veidos, kas nekādi neskar laulības definīciju un arī to nedublē, ieviešot jaunu sociālo institūciju.

Šādus praktiskus piemērus vēl ir iespējams loģiski analizēt, bet te daudz tiek runāts netveramās un neatspēkojamās kategorijās – par “cieņu”, kas valstij jāizrāda visiem pāriem, par “pamanīšanu” un par “atzīšanu”. Tās ir kategorijas, kas drīzāk raksturo psiholoģiskās prasības, kuras bērni izvirza saviem vecākiem, lai justos pieņemti. Tikai spekulācija – vai tā nevarētu būt nepieņemtā bērna sublimēta nepilnvērtības sajūta, kuras risināšanai tagad tiek pieprasīta valsts varas iejaukšanās ar juridiskiem līdzekļiem? Šī prasība ir ārkārtīgi savāda – aicinājums valstij kā varas struktūrai konstatēt divu pieaugušu cilvēku emocionālās, seksuālās un ekonomiskās attiecības, lai viņi sajustos “pamanīti”. Vai savulaik homoseksuāļu tiesību aktīvisti necīnījās par tieši pretējo – par to, lai valsts vara viņus kā pieaugušus cilvēkus liktu mierā? Tas bija taisnīgs un saprātīgs mērķis, kas arī tika panākts. Vai tad ar to nepietika?

Jo “partnerības” institūta patiesais mērķis, protams, ir tikai un vienīgi laulības pārdefinēšana, lai tajā ietvertu arī homoseksuālus pārus. Būtu bijis tikai godīgi, ja “Jaunā Vienotība” un tās “partneri” būtu atzinuši, ka tāds ir šo likumdošanas iniciatīvu patiesais mērķis – līdzīgi kā tas ir bijis citās Rietumu valstīs, kur dažāda veida “partnerības” gluži loģiski noved pie laulības pārdefinēšanas. Tas, kā šobrīd šos jautājumus pasniedz Latvijas sabiedrībai, atgādina komunistu cinisko attieksmi: “Es tev melošu, tu zini, ka es meloju, un es zinu, ka tu zini, ka es meloju, taču es tik un tā tev melošu!”. Tikai nejauši pašiem LGBT aktīvistiem pasprūk, ka viss jau ir labi ar to “partnerību”, bet tas ir tikai sākums – mērķis arvien ir viendzimuma “laulību” atzīšana.[1]

Protams, daudzi teiks, ka šādi formulēts politiskais mērķis nav netaisnība – tā esot “vienlīdzība”. Valsts ar dažādu pāru juridisku atzīšanu izrādot cieņu, jo atzīstot šo pāru vienlīdzību ar citiem. Lai saprastu, kur šādā politikā rodas netaisnība, ir jāapskata laulības būtība jeb kāpēc vispār notiek valsts iejaukšanās divu pieaugušu cilvēku personiskajā dzīvē. Kāpēc valsts to dara attiecībā uz diviem pieaugušiem pretēja dzimuma pārstāvjiem? Valsts to dara viena vienīga iemesla dēļ – jo sabiedrība caur valsts varas mehānismu šādā kopdzīvē pamatoti redz jaunas dzīvības rašanās potenciālu. Un šis potenciāls ir, pirmkārt, jāatbalsta pašas tautas ataudzes vārdā un, otrkārt, jāaizsargā, jo bērni paši nespēj ne apzināties savas intereses, ne arī tās aizsargāt. Valsts, aizsargājot laulību, rīkojas tautas kopējā labuma vārdā un savu neaizsargātāko pilsoņu labākajās interesēs.

Netaisnība, kas rodas, relativizējot laulības jēdzienu, nav tūlītēji acīmredzama. Tāpēc sašutums par to nav tik skaidri izteikts un arī pilsoņu rīcība tik enerģiska, kā tas ir konkrētākos netaisnību piemēros. Laulības idejas relativizācija ir sociāls process – tā ir augsne, kura sagatavo nākotni citām netaisnībām, kas jau būs ļoti konkrētas un daudz skaidrāk saskatāmas. Taču tieši pie tā noved fundamentālā pretruna starp valsti, kas rīkojas kopējā labuma vārdā, un valsti, kas apkalpo vien indivīdu subjektīvās vajadzības pēc “cieņas” un “atzīšanas”. Jau šobrīd ir redzami šādu netaisnību pirmie piemēri.

Ja reiz runājam par “cieņu” un “pamanīšanu”, tad nevar nepieminēt cieņu pret to tautas daļu, kas nodrošina tās turpināšanos – cieņu pret mātēm un tēviem. Gaidīt šo cieņu no valdības, kuras vadītāja demogrāfiskās krīzes ietvaros var izteikt vien cerību, ka “dzimstība pārāk nesamazināsies”,[2] protams, ir lieki. Gaidīt “pamanīšanu” no valdības, kas spēj vien pamanīt Excel tabulā, ka dzimstības sarukuma dēļ varēs “ietaupīt” uz bērnu kopšanas pabalstiem, tā vietā, lai tos palielinātu, var tikai naivais. Un nevajag to uztvert vien kā tuvredzīgu birokrātu pieeju – nespēju domāt ilgtermiņā par tautas kopīgo labumu. Nedz arī tas ir saistīts vien ar faktu, ka no privātās lidmašīnas loga ir grūtāk saskatīt paša tautas grūtības un izaicinājumus. Nē, tam ir ideoloģiskas saknes. Tajā dienā, kad Satversmes Tiesa piešķīra tēva atvaļinājumu mātes partnerei, juridiski izslēdzot tēvu no bērna dzīves, tika sniegts ideoloģisks vēstījums visai sabiedrībai: ne bērna psiholoģiskā vajadzība pēc abu dzimumu vecākiem, ne tēva loma valstī vairs netiek cienīta. Citā gadījumā tā var būt arī māte, kas tiek izslēgta, jo acīmredzami tur, kur valstij ir jāatzīst “divi (vai trīs)[3] mīloši pieaugušie”, bērna bioloģiskie vecāki kļūst lieki. Bet vai tad tā nav klaja netaisnība?

Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā. To nevar attaisnot ar praktiskiem argumentiem par, piemēram, juridisko aizsardzību vienā mājsaimniecībā dzīvojošiem pieaugušajiem, kuri, iespējams, dzīvo kopā, jo “Vienotības” valdīšanas dēļ citādāk nav iespējams apmaksāt rēķinus.

Vienlīdzības principa paplašināšana uz savā būtībā atšķirīgām situācijām noved pie netaisnības! Tur, kur visas “tuvās personiskās attiecības” kļūst par juridiski līdzvērtīgām laulībām, tur īstā laulība – divu vecāku savienība savu bērnu labā – kļūst vien par vienu no dažādajiem dzīvesveidiem, kas ne ar ko nav labāks par citiem dzīvesveidiem. Vai tāds ir valsts vēstījums tautai, kuras demogrāfiskā situācija jau ir kritiska? Dažādie vērtību relativizācijas procesi ir savstarpēji saistīti. Tur, kur ikviens var “būt sieviete”, jo tā vienkārši jūtas, cieš sievietes, kurām, piemēram, tiek atņemtas iespējas sportā. Tur, kur ikviena kopdzīve kļūst par laulību, cietēji būs neaizsargātākie sabiedrības locekļi – bērni.

Vai mēs to pieļausim? Laulības kā vērtības iznīcināšana ir aizsākusies. “Partnerība” ir viens no soļiem šajā procesā. Kaut arī ne uzreiz redzamas, tomēr laika gaitā sekas mūsu tautai būs postošas. Šis nav tas gadījums, kad mums ir jāgaida brīdis, kad jau būs par vēlu. Šis nav brīdis taupīt spēkus, jo risinājums ir!

Paraksties par tautas nobalsošanas ierosināšanu apturētā likuma “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu! Tas būs iespējams vien līdz 5. janvārim un tikai klātienē, tāpēc ieej www.cvk.lv mājaslapā, atrodi sev tuvāko parakstu vākšanas vietu, noskaidro darba laiku un dodies ar pasi vai personas apliecību (ID karti) parakstīties!

[1] https://www.delfi.lv/193/politics/56126842/caula-bez-satura-evita-gosa-par-jauno-partneribas-regulejumu

[2] https://nra.lv/latvija/439109-silina-musu-uzdevums-ir-panakt-lai-dzimstiba-ipasi-nesamazinatos.htm

[3] https://edition.cnn.com/2021/03/06/us/throuple-three-dads-and-baby-trnd/index.html