– Klāt Ziemassvētki, un atkal sākas strīdi par to, kuras tradīcijas ir labas, kuras – iznīdējamas. Manuprāt, katrs var ticēt, kam vēlas, ja vien tas nevienam nenodara ļaunu. Kā jums šķiet?
– Iznīdējama būtu apdzeršanās un pārmērīgā svētku komercializācija. Svinēt var dažādi. Ne visiem ir viena pārliecība. Citi Ziemsvētkus svin baznīcā, citi velk bluķi, citi – vienkārši mājās, pie eglītes. Zināmā mērā tas var pārklāties. Piemēram, ķekatās iešana, manuprāt, neatšķiras no masku balles skolas sarīkojumā. Ķekatnieku dziesmās, ko atceros no saviem «Skandinieku» laikiem, nebija nekā reliģiska. Jā, kristieši var darboties latviešu folkloras kopās. Ir tikai jālieto veselīga spriestspēja un garīga izjūta, kas pagodina Dievu un kas ne. Senās Korintas draudzes kristieši uztraucās, ka tirgū nenopērk tāda dzīvnieka gaļu, kas upurēts pagānu dieviem. Austulis Pāvils mierināja: «Ēdiet visu, ko jums liek priekšā, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet to šā sacītāja dēļ un viņa sirdsapziņas dēļ.» Nevis ka tas pašam ko sliktu nodarītu, bet lai teicēju neieļaunotu. Pāvils gan velk robežu – kristietis nedrīkst piedalīties citu dievību kultā: «Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera.» Ja esmu atzinis Dievu, tad neiesaistos tādās izdarībās, kur pielūdz dabas pirmspēkus, pienes upurus ugunij vai tamlīdzīgi.
Starp citu, vairums latviešu līdz galam nenovērtē kristīgās ticības iespaidu uz «latviskajām tradīcijām». Amerikāņu pētnieks Viljams Taiss aprāda, ka kristieši nepiesavinājās pagānu saulgriežu svētkus, bet ir gadījies otrādi. Kristus dzimšanas dienu agrīnie kristieši rēķināja pēc evaņģēlija liecībām par Jāņa Kristītāja un Jēzus dzimšanu. Elizabete, Jāņa māte, bija sestajā mēnesī, kad eņģelis Gabriēls Marijai pasludināja Jēzus ieņemšanu. Kristus dzimšanu svin sešus mēnešus pēc Jāņiem. Ar saulgriežiem tam nav nekāda sakara. Turpretī Neuzvarētās saules dzimšanas dienas svētkus 25. decembrī ieviesa imperators Aureliāns 274. gadā kā pagānu alternatīvu Romas kristiešu Ziemsvētkiem. Nesen TV raidījumā «Lielās patiesības» profesors Andris Levāns stāstīja, ka latviskais Mārtiņš ir tas pats svētais Martins, kura svētkus baznīca svin 11. novembrī. Mans labais draugs Valdis Muktupāvels ir novērojis, ka Latvijā Mārtiņus pārsvarā atzīmē tradicionālajos luterāņu apvidos. Ticami, ka latviskais Mārtiņš ir folklorizējies Mārtiņš Luters. Mans mācītais kolēģis no Biķeru baznīcas pieļāva domu, ka latviešu apdziedātais Jānis nav neviens cits kā Jānis Kristītājs, kurš sludināja, ka pēc viņa nāks tas, kurš kristīs ar uguni un Svēto Garu un savu kuļamo klonu šķīstīs ar uguni. Atskaņas no tā varētu būt Jāņu ugunskuri un šķīstīšanās, lecot tiem pāri. Savstarpēja ietekmēšanās bija, taču abpusēja.
– Ļoti grūti noticēt, ka lēkšana pāri ugunskuram un Mārtiņdienas svinēšana varētu nākt no kristietības.
– Jā, mēs esam uzaudzināti ar citādiem stāstiem. Tomēr apdomāsim, ka Kristus vēsts radīja varenu kustību, kas mainīja pasauli un izveidoja Eiropu. Vai gribam sev iestāstīt, ka tā nekādi neveidoja latvietību, kaut gan mūsu senči gadu simtiem dzīvoja pieaugoši kristianizētā vidē? Kad mūsdienās runā par to, ka latviešiem ir mīļš viņu pagānisms, man ir jautājums: ko jūs ar to domājat?
– Un ko jūs par to domājat?
– Neesmu saticis senos Baltijas pagānus. Nezinu, kāda bija viņu reliģija un tikumi. Neviens to īsti nezina. No vēstures avotiem var spriest, ka nebija vienotas senlatviešu reliģijas. Dažādām ciltīm bija atšķirīgi ticējumi. Populāros priekšstatus par senlatviešiem veido Pumpura «Lāčplēsis», Laimoņa Pura «Degošais pilskalns» vai filma par Nameja gredzenu. Tāpat kā mūsu bērnībā romantisko indiāņu tēlu uzbūra filmas ar Goiko Mitiču. Toties es zinu pētījumu, kura autors jūtas šokēts par brutalitātes līmeni antīkajā Grieķijā un Romā. Kādēļ domājam, ka pie Baltijas pagāniem bija citādi? Neesmu drošs, ka mums patiktu dzīvot viņu vidū. Stāsti par mīlīgajiem senlatviešiem, kas dzīvoja mierā un saskaņā, ir fikcija. Sirojumi un ienaids citam pret citu bija parasta lieta. Protams, ir cilvēki, kas domā dziļāk par klišejām. Piemēram, Uģis Nastevičs ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš labi prot pasniegt dievturību. Taču arī godīgam dievturim vajadzētu atzīt, ka tas ir mēģinājums atjaunot pirmskristīgo reliģijas praksi. Mēģinājums. Vai no tā ir sanācis kas līdzīgs kādai no seno baltu reliģijām, manuprāt, nav nosakāms. Tas nav kā baznīcā, kur var nosaukt vārdā katru bīskapu, kas ir iesvētījis manus priekštečus un mani, nepārtrauktā ķēdē līdz Kristus apustuļiem. Mācības un dievkalpojumu attīstībai var izsekot līdz pat apustuļu vēstulēm un Kristus aculiecinieku pierakstiem. Tad varam teikt, ka tā ir tā pati reliģija. Negribu noniecināt dievturību. Saprotu, ka cilvēks to var izvēlēties par savu garīgo ceļu. Taču viņš nevar teikt, ka piekopj īsto latviešu reliģiju, tādēļ ir īstais latvietis. Mani senči, kurus spēju noskaidrot, bija luterāņi, baptisti vai katoļi. Lielākajai daļai mūsdienu latviešu vecvecāki un vecvecvecāki piederēja kādai no baznīcām. Rūdolfs Blaumanis, Apsīšu Jēkabs un Krišjānis Barons bija luterāņi. Vai viņi nebija latvieši? Vai viņu dzimtas reliģija nebija latviešu reliģija? Vai tā neveidoja viņu personību? Kad dzirdu par latviskajām tradīcijām pretstatā kristīgajām, es jautāju: ko jūs ar to domājat?
– Pieņemu, ka ar to ir domāts kaut kas sens – tāds, kas te ir bijis jau pirms kristietības.
– Tādā gadījumā vajag lietot valodu precīzi. Valoda bieži domā mūsu vietā. Kad medijos runā par kristīgām un latviskām svētku tradīcijām, tas ir aplams valodas lietojums, kas šķeļ latviešu tautu. Man un daudziem latviešiem tas liek justies kā svešiniekiem savā tautā. Varbūt arī tāpēc daļa kristīgo latviešu uzstājas pret folkloru. Mūsu situācijā tautību labāk nesaistīt ar reliģiju. Ja runātu par kristīgajām un pagāniskajām tradīcijām, tas vismaz nemaldinātu cilvēkus.
– Nespēju iedomāties, kā citādi lai dēvē to, kas bija pirms kristietības, ja ne par latviskajām tradīcijām.
– Tad būtu jārunā par kuršu, lībiešu, zemgaļu vai latgaļu tadīcijām, jo pirms kristietības ienākšanas latviešu mūsdienu izpratnē vēl nebija. Mēs gan nezinām, kādas bija tradīcijas tīri bez kristietības. Dainas sāka pierakstīt 16. gadsimtā, kad mūsu zeme jau 200 gadus bija kristīta. Grūti ticēt, ka tajās neatspoguļojas kristīgais ētoss. Varbūt to, ko dara mūsdienās, pareizāk būtu saukt par etnogrāfiskajām tradīcijām? Etnogrāfiskie Ziemassvētki, varbūt tā? Atgriežoties pie domas par latviešiem mīļo pagānismu, nojaušu, kas ar to domāts – tuvība dabai, dainās glabātā skaistuma un tikuma izjūta, kaut kas tāds. Taču tas nav pagānisms. Arī man ir mīļas latviešu tautasdziesmas, teikas un pasakas. Kad mācījos spēlēt ģitāru, sāku ar «Ziedi, ziedi, rudzu vārpa». Svētais Asīzes Francisks esot bijis tik tuvu dabai, ka putni viņā klausījās un saprata. Luterāņu dziesmu grāmatā ir dziesma ar viņa vārdiem: «Vējš, lielais skrējēj, stipriniek! Mākoni, baltais ceļiniek!»
Esmu pamanījis, ka latvisko mēdz pretstatīt kristīgajam politisku mērķu dēļ. 19. gadsimta jaunlatviešu kustība meklēja pretmetu visam vāciskajam. Luterāņu baznīcā tolaik dominēja vācieši, tādēļ Auseklis vai Alunāns latviskumu meklēja stāstos par seno dievestību. Dažas dievības atcerējās, dažas izdomāja. Citādā veidā tas parādījās Atmodas laika diskusijās. Atceros vienu, kur Kuldīgas kompartijas sekretārs, lai noliktu pie vietas dumpīgo Baznīcu, kā trumpi no piedurknes izvilka: «Kas mums ar melnsvārčiem? Latviešiem ir sava reliģija un savi dievi!» Mācītājs Modris Plāte atbildēja: «Es gribētu zināt, ko jūs kā komunists esat darījis latviešu reliģijas labā?» Jautāju sev, vai tagad nenotiek līdzīgi? Deputāte Eva Mārtuža pat mēģināja 13. Saeimā virzīt likumu, kur dievturība būtu nosaukta par Latvijas nacionālo reliģiju – pretēji Satversmes 99. pantam. Latviskā pretstatīšana kristīgajam pastiprinās arī tad, kad Baznīca runā par ģimeni, laulību un tradicionālo tikumību. Tikumi, kurus visā Rietumu pasaulē virza progresīvi noskaņotie politiķi, ir tie paši, kas bija cieņā pie grieķu un romiešu pagāniem. Jaunpagāniskas noskaņas viņu pūles atvieglo. Taču latviskā pretstatījums kristīgajam ir fronte tēva pagalmā, negudra sabiedrības šķelšana.
– Teicāt: «Pirms kristietības ienākšanas latviešu mūsdienu izpratnē nebija.» Tas man ir kas jauns.
– Latviskumā kristīgā sastāvdaļa ir liela un būtiska. Kristīgās baznīcas klātbūtne senās ciltis pamazām iekļāva vienā kopienā un saliedēja par tautu. Ir vēsturnieki, kas domā, ka latviešu nācija izveidojās, lielā mērā pateicoties brāļu draudžu jeb hernhūtiešu darbībai, kas veicināja latviešu izglītību un radināja viņus pulcēties. Tie bija aizmetņi latviešu politiskajai nācijai, viņu nacionālajai pašapziņai. Kaut vai – kur sākās latviešu Dziesmu svētki, ko uzskata par mūsu kultūras virsotni? Dikļu draudzē. Šo tradīciju iesāka luterāņu mācītājs Juris Neikens, sākot organizēt Dziedāšanas svētkus draudzē un apkaimē, līdz no tā izauga mūsu Dziesmu svētki. Kā gan tos var pretstatīt kristietībai? Latvijas Radio ir cikls «Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecībai 500». Pie latviešu grāmatniecības un avīžniecības sākumiem ik uz soļa ir bijis kāds luterāņu mācītājs vai katoļu priesteris. Mūsu rakstniecības un dzejas vēsturē nevar paiet garām Fīrekeram, Mancelim, vecajam Stenderam, Bīlenšteinam un Ernstam Glikam, kura Bībeles tulkojums ļoti attīstīja mūsu literāro valodu. Kā latviskums lai būtu no tā visa šķirams? Neiespējami un nevajadzīgi! Pateikšu vēl ko trakāku: ja tagadējās Latvijas teritorijā nebūtu ienākuši krustneši, mēs droši vien latviski šeit nesarunātos.
– Tieši biju sagatavojusi jautājumu: kāda varētu būt Latvija, ja kristietība nebūtu ienākusi?
– Arī es esmu mēģinājis to iztēloties. Mūsu senči vieni paši diez vai spētu pretoties Maskavijas uzmācībai. Visticamāk, būtu noticis tas pats, kas ar citām Krievijas mazajām tautām. Nebūtu izveidojusies ne latviešu nācija, ne Latvijas valsts. Varbūt mēs būtu asimilēti krievos. Krievijas impērijā latviešus dažādi mēģināja pārkrievot. Vācieši latviešus drīzāk turēja atstatu. Nezin kādēļ mēs mēģinām sevi atrast Lāčplēša faktiski zaudētajā cīņā ar Melno bruņinieku. Mūsdienu latviešu tēlu es labāk meklēju kaujā pie Smoļinas, kur 1502. gadā mūsu senči Rīgas arhibīskapa Mihaēla vadībā kopā ar citiem eiropiešiem uzvarēja lielu krievu–tatāru iebrucēju pārspēku. Rietumu kristietības un ordeņa militārā klātbūtne noturēja Latvijas teritoriju Rietumu kultūras apgabalā. Taču mani vairāk saista pārdomas, kāda būtu bijusi latviešu kristietība, ja mums būtu bijusi iespēja to brīvi pieņemt un laiks pašiem attīstīt. Armēņiem, gruzīniem vai grieķiem viņu Baznīca kļuva par stiprāko tautas vienotāju. Arī trimdas latvieši lielā mērā vienojās ap luterāņu draudzēm, lai saglabātu latvietību. Varbūt tādēļ Kārlis Ulmanis bija noraidošs pret dievturību, ka neredzēja tajā spēju vienot latviešus par nāciju un valsti?
– Lietuviešiem nav bijis vairāk laika un iespēju. Tomēr viņu kristietība ir daudz dziļāka, lai gan vēsturiski ir pārdzīvojuši visu to pašu, ko mēs.
– Tas ir interesants jautājums, neesmu par to domājis. Ja tiešām tā ir, kā jūs sakāt, tas būtu jāpapēta. Varbūt tas saistīts ar atšķirīgu valstiskuma pieredzi? Varbūt ar to, ka katoļu teoloģijā ir lielāks uzsvars uz piederību Baznīcai un neaiziet uz dievkalpojumu skaitās grēks, bet luterāņi bieži uzsver personīgo dievbijību, kaut arī mājās? Tā uzreiz nevaru atbildēt.
– Vai katram noteikti jābūt piederīgam pie konkrētas reliģijas? Liela daļa cilvēku ir, brutāli sakot, hibrīdticīgie, kam Dievs ir daba, bet šad tad apmeklē arī baznīcu, kaut vai laulību ceremonijās, Ziemassvētkos, Lieldienās.
– Japāņi varbūt man nepiekristu, bet es nācu pie atziņas, ka reliģijā zviedru galds neder. Cilvēks, kurš praktizē vairākas reliģijas, negūst piepildījumu nevienā. Pirms kristības es daudz interesējos par Austrumu lietām, kaut skaidri sajutu Kristus valdzinājumu. Kādu laiku stāstīju sev, ka vēdas var apvienot ar kristietību. Kad nokristījos, tas beidzās. Mūsu sabiedrībā nav pienākums piederēt kādai reliģijai, bet, ja cilvēks grib sasniegt tajā piedāvāto mērķi, viņam jāizvēlas un jāiet līdz galam. Arī es Singapūrā iegāju aplūkot hindu tempļus, Indonēzijā mošejas un Taizemē paklausīties, kā budistu mūki dzied. Taču es nepiedalījos viņu lūgšanās. Mūsu sistēmas ir nesavietojamas. Ko lai mēs kopā lūgtu? Ja, kristietis būdams, es kvēpinātu vīraku Šivam vai Budam, es nodotu Kristu kā Jūda. Es nedziedu līdzi arī «daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi», jo tā tomēr ir lūgšana.
– Visbeidzot es vēlētos parunāt par «Dievs ir mīlestība». Kā tad īsti ir – Dievs ir mīlestība vai mīlestība ir Dievs?
– Kvadrāts ir taisnstūris, bet ne katrs taisnstūris ir kvadrāts. Dievs ir mīlestība, bet mīlestība ir Dievs tikai vienā, īpašā nozīmē – kad domājam mīlestību, kas izsauca esamību no nebūtības un pirmatnējo haosu padarīja par labu un apdzīvojamu kārtību. Dievs nav no pasaules, un viņam no tās neko nevajag. Viņam no mums neko nevajag, tādēļ viņš spēj mīlēt nesavtīgi, bez manipulācijām. Mūsu cilvēcīgā, greizsirdīgā un reizēm grēcīgā mīlestība ir no pasaules, grib no tās daudz, un līdz naidam no tās esot viens solis. Tā nav Dievs. Taču spējā mīlēt izpaužas līdzība Dievam, kurā esam radīti. Mīlēt dievišķi pirmkārt nozīmē vēlēt otram labu. Pat ienaidniekam. Jēzus nemāca lolot pret ienaidnieku maigas jūtas, tas būtu perversi. Taču mēs varam vēlēt labu, piemēram, Krievijas agresoram, lai nožēlo grēkus, atgriežas savās robežās, beidz slepkavot cilvēkus un krāt sev uz galvas Dieva tiesu kā kvēlojošas ogles. Tā varam mīlēt, nevis ienīst pat ienaidniekus. Savas dvēseles labad.
– Ko jūs novēlētu lasītājiem Ziemassvētkos?
– Piedzīvot prieku no tā, ka Kristus ir dzimis arī priekš tevis.
