Īsa varonības anatomija

Ir cilvēki, kuru vārdu vēsturē atceramies paveikto varoņdarbu dēļ. Uzreiz gan jāpiebilst, ka ir varoņi, kuru padarītais nav mazāk nozīmīgs, bet kaut kādu iemeslu dēļ pēcnācēji par viņiem nekad neuzzina. Tā, cilvēki zina par Gunāru Astru, kurš stāvēja pretī okupācijas varai ar patiesības vārdu, bet nezina tik daudzas mammas un tētus, kas bez atelpas kalpo saviem īpašo vajadzību bērniem. Šie ir varoņi, kurus arī ir nepieciešams atcerēties, jo viņu paraugs dod visai sabiedrībai un katram mums atsevišķi pareizo vaduguni dzīves ceļā, dāvā motivāciju tiekties pēc kaut kā labāka.

Un ir arī tādi cilvēki, kurus atceras viņu nelietību dēļ, kā biedu nākotnei. Tāds bija tirāns un slepkava Staļins. Diemžēl ir daudzi cilvēki tepat netālu no mums, kas jūsminās par šo briesmoni. Bet tas jau ir cits jautājums.

Vēl mūsdienās ir liela cilvēku grupa, kas dara teju jebko, lai tikai viņus pamanītu. Tikai visbiežāk viņiem tas sanāk nožēlojami, tādā kā teātra vai cirka parodijā. Ar tādiem brīnumiem ir pilni sociālie tīkli. Šajā apakšgrupā īpaši jāizdala cilvēki, kas izdara kaut ko ļaunu, lai viņus pieminētu. Tāds antīkajā Grieķijā bija cilvēks, kurš nodedzināja par vienu no tā laika pasaules brīnumiem uzskatīto Artemīdas templi Efesā tikai tāpēc, lai iegūtu slavu. Priecājos, ka daudzi apzināti viņa vārdu nepiemin, jo viņa izdarītais un motivācija katram veselīgi domājošam cilvēkam liek atteikties spēlēt ļaundara loģikā izstrādāto spēli.

Ceturtdaļgadsimtu sena traģēdija

1999. gada 22. februārī Gulbenē notika traģēdija. Kāds jauns vīrietis ielavījās vienā no pilsētas bērnudārziem ar vienu mērķi – nogalināt pēc iespējas vairāk bērnus, lai ar to iegūtu popularitāti. Pēc notveršanas viņu izjautāja, un viņš sacīja, ka, ja varētu atgriezties pagātnē, darītu tieši tāpat. Arī tiesas zālē viņam vairāk rūpēja daudzo preses pārstāvju klātbūtne.

Diemžēl viņa aprēķins bija precīzs. Lētas popularitātes vadītie žurnālisti, attaisnojoties ar godprātīgu žurnālistiku, atkal un atkal mala šī cilvēka vārdu, tādējādi viņu popularizējot. It kā jau varētu to aizbildināt, sak, sabiedrībai taču ir jābūt informētai. Tomēr – vai visa šī absurdā briesmu darba vislabākais pretrīks nebija tieši anonimitāte? Toreiz tikai viens preses izdevums spēra šo nepopulāro soli – laikraksts "Rīgas Balss".

Noslēdzot par ļaundari, negribas arī primitivizēt, jo šis gadījums tomēr bija specifisks. Viņš nebija tipisks varmāka vai nelietis, esot audzis kārtīgā ģimenē, un skolā, kaut bijis nepopulāro bērnu vidū, bijis ar gana labām sekmēm un interesantiem ieskatiem. Bet… pieļauju, speciālistiem viņa psihiskā un emocionālā veselība arvien ir grūti risināms rēbuss.

Varonība

Ļaundara vēlmei nogalināt pēc iespējas vairāk bērnu uzradās negaidīts šķērslis. Kad viņš netraucēts iekļuva bērnudārzā, kur bērni gulēja diendusu, savu nelietīgo mērķi viņš varēja īstenot ļoti ierobežoti, nogalinot trīs bērnus, jo ceļā stājās audzinātāja Anželika Žvīgure. Divas citas darbinieces no bailēm bija sastingušas, bet to viņām nevajadzētu pārmest – tik daudzi sastingst brutāla ļaunuma priekšā.

Bet audzinātāja Anželika nostājās pretī neģēlim un ar savu dzīvību aizsedza gulošos bērnus. Viņa mira nevienlīdzīgā cīņā ar varmāku, bet, pateicoties viņas upurim, nemira, piemēram, desmit bērni. Protams, trīs noslepkavoti bērni – šī cena ir par augstu viena nelieša vēlmei, bet pārējie tika pasargāti, viņu dzīvības tika paglābtas. Un tieši tas ir varonības raksturlielums – kur nelaime vai noziegums var postīt daudzus, varonība paglābj ne vienu vien.

Taču bēdīgākais šajā notikumā ir tas, ka par varoni runāja un rakstīja tik maz, bet par slepkavu – daudz. Jā, tīri hronoloģiski sanāk, ka tiesas process ilga garāku laika sprīdi, kamēr noslepkavoto apbedīšana notika ātri. Tomēr – vai šajā jautājumā laika līnija bija izšķirošā, vai tai bija jābūt galvenajam dzinējam, kura pavadā gāja žurnālisti?

Jā, slepkava arvien ir cietumā, kamēr Anželikas vīrs zaudēja sievu, meita – mammu, vecāki – meitu, sabiedrība – labu un kārtīgu cilvēku. Bet vai tieši tas nav iemesls, kāpēc noturēt vajadzīgo līdzsvaru – varoni pieminēt ar viņai pienākošos pateicību un cildinājumu?

Tomēr patiesa varonība sevi nereklamē. Un arī šajā ziņā Anželikas stāsts ir paraugs. Viņa, līdzīgi kā senās Romas varoņi, iznāca no ēnas, no ļaužu masas, lai izdarītu šo vienu lietu – varoņdarbu –, bet cilvēki pēc tam par viņu aizmirsa. Viņa nekalkulēja, kādu labumu varētu saņemt par savu rīcību. Viņa darīja to, ko cilvēks ir aicināts darīt – savu veselību un pat dzīvību vērtēt zemāk par to ļaunumu, ko var nodarīt kāds nelietis.

Vai varonībai ir noilgums?

Ir pagājis ceturtdaļgadsimts. Atceros, ka tajā 1999. gada dienā runājām par šo traģēdiju. Runājām par to arī divus gadus iepriekš notikušās Talsu traģēdijas kontekstā. Taču Talsos nelaimi izraisīja cilvēciska kļūda, nejaušības, bet Gulbenē traģēdiju izraisīja it kā sterils, bet apzināts un biedējošs ļaunums. Tomēr tieši uz šī fona, uz briesmīga nolūka kļūt populāram fona iecerētā mērķa laikā uzplauka neplānota, bet apbrīnojama varonība.

Mēs nezinām, kā rīkosimies, nonākot ekstremālā situācijā. Varbūt būsim tie, kas sastingsim vai bēgsim. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atcerēties par varoni, kas nebēga, kas nevairījās no konfrontācijas ar aukstu un izkalkulētu ļaunumu, lai pēc iespējas glābtu neaizsargāto, viņas atbildībā uzticēto.

Visvairāk mani ir uzrunājuši nevis tie bravūrīgie varoņi, kas lielās, ka viņi visu var un, protams, izdara, bet tie, kas, daudz nerunājot, izdara to pašu, sak, mēs jau neko daudz, tikai to, ko vajadzēja. Jo tieši tāds ir nepieciešamais solis, kad kaut kas sāk kļūt briesmīgi greizi un slimīgi ļauni.

Ja varoņu kļūst mazāk, varbūt ir svarīgi to pašu mazumiņu paturēt acu priekšā? Māti, kas nenogalina savu vēl nedzimušo bērnu, jo tā ir slepkavība, miesīga bērna slepkavība; vecākus, kas pasargā savus bērnus no nogalinošām muļķībām; skolotāju, kurš nebaidās iestāties par patiesību.

Varonībai nav formulas, bet tā ir spēja un griba iestāties par to, kurš ir vājāks, kurš nespēj pats par sevi pastāvēt. Anželika Žvīgure, kura pirms 25 gadiem ziedoja savu dzīvību, kalpo par vaduguni arī šodien, kā cilvēks, kas, neraugoties uz savu ierobežotību, pastāv par vājāko.

Paldies Dievam, ka manā atmiņā labāk ir saglabājusies varone Anželika, nevis ļaundaris, kurš ar asiņainu aprēķinu gribēja nopelnīt popularitāti. Lai Dieva miers un iepriecinājums ir Anželikas ģimenei! Cerams, mēs kā sabiedrība arī novērtēsim varoņus, mācīsimies no viņiem, lai savā dzīvē arī varētu darīt to, ko vajag. Un tad jau būs pietiekami.