Lielvārdes vidusskolā Velta Gobiņa kopumā aizvada 67. gadu, jo gan pati savulaik beigusi šo skolu, gan arī pēc studijām Daugavpils Universitātē te atgriezusies jau kā ķīmijas un bioloģijas skolotāja.
Kolēģi atzīst, ka Veltas spēja vienmēr būt formā ir apbrīnas vērta. Viņai izdodas paveikt sākumā, šķiet, nepaveicamas lietas un izdarīt to kvalitatīvi. Skolotājas darbības lauks ir grūti aptverams – ķīmijas pasniegšana astotklasniekiem, aizvietojot arī kolēģus vidusskolas klasēs, skolēnu zinātniski pētniecisko darbu vadīšana, darbs ar skolēniem ar īpašām vajadzībām, dalība projektos «Erasmus+», «PumPurs», Ekoskolas koordinēšana, modernās tehnoloģijas, attālinātās mācības, mūžizglītības pasākumi, aktīva dalība, palīdzot Ogres novada sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem, arī Ukrainas iedzīvotājiem.
Velta ir arī nelokāma savas skolas patriote, profesionālā krustmāte – darbaudzinātāja vairākiem Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas pedagogiem, kuriem skolotāja iemācījusi, ka darbs ar bērniem ir sirdsdarbs, ko nevar izmērīt laikā un naudā. Tomēr Velta prot arī atpūsties – lutina savus mīļos bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus, svin dzīvi kopā ar kolēģiem skolas un Lielvārdes pasākumos, kopj puķu dārzu un apceļo Latviju.
Vietējā kopiena ir novērtējusi skolotājas Veltas paveikto – viņa kopš 2016. gada ir «Goda lielvārdiete», bet 2014. gadā tikusi atzīta par labāko ķīmijas skolotāju Latvijā un saņēmusi «Emīlijas Gudrinieces balvu». Bet – visu pēc kārtas.
Pieturas pie pārbaudītām vērtībām
Velta Gobiņa (dzimusi Stepkāne) piedzima 1943. gada 15. februārī Ludzā. Tēvs, kurš bijis grāmatvedis, dabūja darbu Lielvārdes pusē, tolaik «Lauktehnikā», un ģimene pārcēlās uz Rembati. Velta skolas gaitas uzsāka Lielvārdes vidusskolā, kuru arī absolvēja. «Esmu galīgi neinteresanta – man visu mūžu bijusi tikai viena skola un viens vīrs. Pieturos pie pārbaudītām vērtībām,» smaida Velta, kurai toties ir kupla ģimene. Vīrs Ilgonis diemžēl jau 14 gadu uz visiem noraugās no mākoņa maliņas, bet Veltu priecē dēls, divas meitas, pieci mazbērni un divas mazmazmeitiņas, vairāki simti viņas skolas bērnu, kolēģi, radi un draugi. «Savulaik vīram bija prasība – tiklīdz pārkāpju mājas slieksnim, piederu ģimenei. Tas bija ļoti mīļi. Protams, ja bija nepieciešams kur palīdzēt, arī viņš vienmēr steidza palīgā. Vīrs strādāja par šoferi. Diemžēl nesagaidījām 50. kopdzīves jubileju. Šobrīd mans lielākais balsts ir dēls Edmunds, kurš strādā «Lielvārdes Remtē». Pēc vīra aiziešanas viņš no Gulbenes, kur savulaik strādāja par sporta skolotāju, pārcēlās dzīvot pie manis. Strādāt skolā gan vairs nav piedabūjams. Viņš ir mans stiprais balsts. Viena no meitām – Daiga Torstere – strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā Ogrē, bet jaunākā meita – Signe – tirdzniecības centrā «Akropole». Viens no mazbērniem – mazdēls Ervīns – ir fizioterapeits Ogres rajona slimnīcā un mani spīdzina, kad vecmāmiņa par daudz sniegu sašķūrē,» smaida Velta un piebilst, ka ģimenei nav raksturīgi svētkos sapulcēties pie galda, tas notiek reti. Viņi dod priekšroku kopīgām ekskursijām pa Latviju, kur var interesanti un daudzveidīgi pavadīt laiku. Vasarās gan mēdz sapulcēties Veltas vai Daigas dārzā. Starp citu, Veltas kaislība ir peonijas. Arī šogad iegādātas deviņas jaunas šķirnes. Skolotāja atzīst, ka dārza darbi ir viņas otra aizraušanās, tūdaļ pēc ķīmijas un darba skolā. «Bērniem arī saku – tagad konsultācijās varat sēdēt kaut no rīta līdz vakaram, kamēr man nav dārza darbu,» smaida Velta.
Izvēli nenožēlo
Pēc vidusskolas viņa 1961. gadā iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kuru beidza 1967. gadā, un atgriezās Lielvārdes vidusskolā jau kā skolotāja. «Un esmu te iesprūdusi,» joko Velta. Sākotnēji viņa bija apsvērusi arī domu par ārsta profesiju, bet bijušas lieliskas skolotājas – Dzidra Bļodone un Anastasija Neretniece, ko Velta mīļi sauc par Asju, kuras sacījušas: «Meitiņ, padomā, tev ļoti labi padodas darbošanās ar bērniem, tu varētu būt laba skolotāja.» Velta atzīst, ka ne mirkli nav nožēlojusi izvēli studēt pedagoģiju. Turklāt tolaik topošajiem skolotājiem vajadzējis apgūt arī medicīnu – viņai ir medicīnas māsas diploms. «Mums rādīja operācijas, veda uz Anatomikumu pie mironīšiem. Es ģību nost, tas bija pilnīgi garām. Ar bērniem tomēr ir jaukāk, un nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka esmu skolotāja, nevienu pašu mirkli,» smaida Velta, kurai ir maģistra grāds gan bioloģijā, gan ķīmijā. Viņa var mācīt abus priekšmetus, māca arī dabaszinības skolēniem ar īpašām vajadzībām, bet ķīmija tomēr ir un paliek sirdslieta. Viņa atzīst, ka tas nebūt nav sauss priekšmets – ķīmija ir mums visapkārt, tāpēc skolotāja uzskata, ka ķīmija jāzina ikvienam, un viņa cenšas ieinteresēt bērnus to apgūt. «To, ko iemācās astotajā klasē, būs jāzina arī divpadsmitajā. Rekcijas jāiemācās rakstīt, un viss. Ir pamatlietas, kas jāzina, un viss.
Skolotāja darbs noteikti nav rutīnas darbs. Ienākot klasē, nopētu, kāds bērniem noskaņojums. Vai esmu stingra skolotāja? Domāju, ka jā, bet audzēkņi neprotestē. Dusmoties nedusmojos, bārties nebaros. Kādreiz piedraudu, ka nu palikšu dusmīga, bet viņi smaida. Par ko tu uz viņiem dusmosies? Bērns ir bērns. Vienmēr esmu teikusi, ka skola ir vislabākā vieta, jo te ir bērni. Arī kolēģi man ir brīnišķīgi – esam viens par visiem, visi par vienu. Lielvārde vispār ir īpaša vieta. Kad esi iedzīvojies, esi savējais. Šeit tevi vai nu pieņem, vai nepieņem,» saka skolotāja, kura izaudzinājusi daudzus talantīgus ķīmiķus.
Skolotāja Gobiņa – gudriniece!
Viņa min Vitāliju Skrīveru, kurš ilgus gadus strādājis vadošā amatā uzņēmumā «Grindeks», tad izveidojis savu uzņēmumu. Ir arī ne tik pozitīvi piemēri – savulaik Veltas labākais ķīmiķis, kurš piedalījās olimpiādēs, vēlāk kļuva par labāko... narkotiku ražotāju Latvijā. Speciālisti pat brīnījušies, kā var saražot tik kvalitatīvas narkotikas. «Viņš bija augstas klases speciālists, tā tik bija ķīmijas mīlestība! Žēl tikai, ka šī mīlestība izpaudās ne tajā virzienā, kur vajadzētu. Savu sodu viņš ir izcietis. Ir arī audzēkņi, kuri paši kļuvuši par pedagogiem. Ir arī pārtikas tehnologi, pasniedzēji universitātē. Šobrīd liels ķīmijas mīļotājs studē medicīnu. Vasarās tiekamies, tad viena, tad cita audzēkņu grupa atbrauc pie manis ciemos un pārrunājam, kā kuram gājis,» saka Velta.
Dažu šā brīža skolēnu vecāki un pat vecvecāki savulaik bijuši Veltas skolēni. «Bērni to noziņo – mana mamma, mans tētis pie jums mācījušies, tu esi laba skolotāja! Satieku pirmklasniekus – saka – mana vecmāmiņa pie jums mācījusies!
Balvai «Goda lielvārdiete» mani izvirzīja tieši audzēkņu vecāki, kas man bija liels un patīkams pārsteigums. Man vienmēr bijis svarīgi gatavot bērnus arī dažādiem konkursiem. Gan UNESCO, gan ar zinātniskajiem darbiem esam braukuši uz ārzemēm, ar citu valstu ķīmiķiem sacenšoties par godalgotām vietām.
Ļoti nopietna balva, ko saņēmu 2014. gadā un ļoti vērtēju, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas «Emīlijas Gudrinieces balva gada labākajai ķīmijas skolotājai par sasniegumiem skolēnu sagatavošanā ķīmijas nozarē». Mazbērni vēl ilgi smējās – mūsu vecmāmiņa – gudriniece!»
Jautāta, vai bērniem ir viegli iemācīt ķīmiju, viņa atzīst, ka uz konsultācijām nereti brauc arī bērni, kuri slīkst, bet arī viņus var samērā ātri dabūt, tā teikt, uz kājām. Skolotāja gan atzīst, ka starp bērniem kādreiz un tagad ir visai liela atšķirība. «Pirmais, ko esmu ievērojusi, – viņi nemāk lasīt, ir neuzmanīgi, viņiem ir ļoti dalīta uzmanība. Laboratorijas darbā iedodu aprakstu, kas ir jāstrādā. Viņš lasa, lasa un pēc pāris minūtēm prasa – kas man jādara? Saku – lasi, viņš atbild – es jau izlasīju. Saku – ņem zīmuli un pasvītro, kas jāņem, cik daudz jāielej. Savulaik bērniem nebija blakus kairinājumu, telefonu. Starpbrīdī varētu savā starpā aprunāties, bet lielākajai daļai deguns telefonā. Viņiem ir par daudz informācijas, smadzenes tiek pārslogotas, un viņi nemāk atslēgties, sakoncentrēties uz kaut ko vienu. Tā ir riktīga mūslaiku sērga. Arī rakstīšana. Viņi slikti raksta. Es stāstu ne jau to, kas ir grāmatā, bet to, kas nepieciešams. Pierakstu kladei jābūt kārtībā. Skolēns saka – to visu var atrast datorā. Atbildu – pamēģini, atrodi! Arī vecāki izrāda mazāku interesi par saviem bērniem. Es viņus nenosodu, es saprotu. Viņi ir noskrējušies, noņēmušies ar saviem darbiem, un ja vēl mājās jākontrolē spurainis... Nelasa arī grāmatas. Apceļu viņus, saku – jūs esat palikuši galīgi neinteresanti, ar jums nav, par ko parunāt. Kad jautāju, ko interesantu brīvdienās darījuši, reti kuram ir ko pastāstīt,» nopūšas skolotāja.
Ir grūti nosēdēt mierā
Lai saglabātu fizisko formu, Velta cenšas dienā nostaigāt vismaz piecus kilometrus. «Esmu piedalījusies senioru nūjošanas sporta sacensībās, lai nepaliktu stīva un tizla. Nemāku sēdus strādāt, arī skolā visu laiku nēsājos apkārt. Man nav katru dienu astoņas stundas, mana slodze varbūt ir sabalansētāka nekā, piemēram, matemātiķiem vai svešvalodniekiem. Taču darbojos Ekoskolā. Jau pirmajā gadā saņēmām Ekoskolu Zaļo karogu. Organizējam arī dažādas akcijas – gan vācam sveces Ukrainai, gan uz Ķeguma «Pūni» vedu kaudzēm drēbju, esam sarunājuši arī kādai ģimenei mēbeles,» stāsta Velta.
Jautāta, kur tam visam ņem enerģiju, viņa samulst – neesot bijis laika par to aizdomāties. Katras dienas vakarā viņa sagatavo sarakstu nākamajai dienai, un darāmā ir daudz. Piemēram, rīt – Lienei putni. Tas nozīmē, ka viņa ar skolēniem piedalījusies akcijā – skaitījuši un fotografējuši Latvijā ziemojošos putnus, tagad jāaizsūta bildes. Nākamais dienas kārtības punkts – jāuzraksta recenzija par kādu zinātnisko darbu. Tad jāzvana, lai brauc pēc skolēnu savāktās makulatūras, jāsavāc drēbes labdarības veikalam «Pūne» – un tā dienu no dienas. Lai to visu varētu pagūt, Velta pati brauc ar auto gan no Rembates uz darbu Lielvārdē, gan citviet – uz Ogri, Aizkraukles pusi, vienīgi uz Rīgu ne, Rīga viņai nepatīk. Autovadītāja tiesības ir jau 40 gadu, bet braukt sākusi neilgi pirms vīra aiziešanas mūžībā. Viņš kā nojauzdams, kad Velta kārtējo reizi lūgusi aizvest, sacījis – tev tiesības ir, brauc pati! Un tā viņa arī turpina braukt.
«Ja kādam ļoti nepieciešams, pasniedzu ķīmiju arī individuāli. Ņemu bērniņus, kuriem patiesi ir grūti apgūt ķīmiju. Bija periods, kad varēja izvēlēties, ko mācīties, piemēram, nemācīties ķīmiju, bet meitene izdomā, ka vēlas studēt Lauksaimniecības akadēmijā, un viņai vajag ķīmiju! Tā viņa veselu mēnesi brauca pie manis un nolika! Tagad viņa ir pasniedzēja Lauksaimniecības akadēmijā. Vēl kāds izdomā, ka vēlas kļūt zobārsts, kur arī vajag ķīmiju. Bet man tomēr lielāku gandarījumu sagādā brīži, kad bērns, kurš nav sapratis ķīmiju, pēc tam piezvana un saka, skolotāj, es kontroldarbā dabūju 9! Kā man patīk ķīmija, iešu studēt! Katrs skolotājs stāsta savādāk. Varbūt pie cita pedagoga nesaprata, varbūt pie manis sapratīs. Kad pirmo reizi tiekamies, saku, vai nu mums veidosies kontakts, vai ne. Ja mums būs jāstrīdas, nedarīsi to, par ko vienojāmies, nevajag ne tev, ne man,» saka skolotāja un piebilst, ka speciālās programmas bērniem māca dabaszinības. Tas nav viegli, jo nav mācību grāmatu. Pašai jāveido programma, jāmeklē materiāli, jāizkopē, jāatrod informācija datorā. «Jautājums ar speciālo izglītību ir galīgi nesakārtots. Un arī šo skolēnu integrēšana nav pārdomāta. Šiem bērniņiem, pat ja viņi ir disciplinēti, mācīšanās ātrums ir pavisam cits. Viņš nevar uztvert tik ātri, netiek līdzi, tad arī rodas nepatika un problēmas. Vai mūsdienās ir grūti būt skolotājam? Nē, neraugoties uz to visu, nav grūti. Man ļoti patīk skolā. Varu ar prieku nākt, darboties un darīt. Galvenais ir skolas vide. Mūsu mācību pārzine Sarmīte Lazdiņa – vienkārši brīnišķīgs cilvēks, kā viņa māk visu sakārtot, izkārtot! Te par katru varētu pateikt kādu labu vārdu. Atnāca jauna direktore, Kristīne Balta. Es ļoti izjūtu viņas atbalstu un ieinteresētību skolas dzīvē. Pie viņas esmu vērsusies daudzos jautājumos. Vienmēr atbalsta, iesaistās, palīdz. Var redzēt, ka mūsu skola viņai ir tuva, ar visiem tās izaicinājumiem,» saka Velta.
Paveicies ar cilvēkiem līdzās
Jautāta, kā varētu sevi raksturot, viņa atzīst, ka pēc dabas ir mierīga, konfliktos neiesaistās. Ja kas ļoti nepatīk, cenšas to ar otru pārrunāt viens pret vienu, nevis skaidroties publiski. «Dzīvē gandrīz katrs savu reizi ir izbaudījis to, cik ļoti var sāpēt asi, varbūt pat nepamatoti vārdi. Es vienmēr padomāšu, vai, kaut ko sakot, nenodarīšu šim cilvēkam pāri. Taču skolas vide ir tāda, ka mēs visi esam ļoti savākti.
Mazliet dusmas uznāk, kad saka – jūs jau lielo algu pelnāt. Pēc tā pēdējā pielikuma kolēģiem alga pat bija samazinājusies. Manējie saka, skolotāj, par tādu algu... es laboratorijā nopelnu trīs reizes vairāk nekā jūs. Tomēr jaunajiem nevajadzētu baidīties nākt strādāt skolā. Jā, reizēm viegli nebūs, bet, ja šis darbs patīk, tad viss būs kārtībā. Pats svarīgākais – jāmīl visi rezgaļi, lai arī kādi viņi būtu. Sev varu novēlēt skaidru galvu un saprašanu, ja tas viss būs, varēšu vēl ilgi strādāt. Domāju, esmu savā vietā starp saviem cilvēkiem, gan skolā, gan mājās. Man vienkārši paveicies ar cilvēkiem,» saka skolotāja Velta Gobiņa.
Ko par Veltu Gobiņu teic un viņai vēl kolēģi:
Ilga Vetšteina: «Vienmēr smaidīga, apbrīnojami enerģiska, kas redz, jūt, atrod, kam palīdzēt. Pati vienmēr gatava izpalīdzēt un rosina to darīt arī apkārtējos. Nežēlo ziedot citiem ne savu laiku, ne darbu, ne līdzekļus.
Velta, lai stipra veselība tā darboties vēl ilgus gadus un smaids vienmēr rotā Tavu seju!»
Daina Grīnhofa: «Gatavojoties literatūras stundai, pārlasīju M. Zīverta lugu «Minhauzena precības»: «Ulubelē, kā jau teicu, viss ir citādi nekā šeit. Cilvēki tur kļūst ar katru dienu nevis vecāki, bet gan jaunāki.»
Stop! Šķiet, ka mūsu Velta līdzīgi Minhauzenam ir no Ulubeles. Padzīvo kādu strēķi uz priekšu un tad atgriežas atjaunojusies. Kas ir Veltas Ulubele? Mājas, ģimene, dārzs, rūpes par dzīves grūtdieņiem.
Un skola? Manuprāt, vēl viena Ulubele. Tā arī turpināt dzīvot no Ulubeles – Ulubelē.»
Tava Laime (kā Veltiņa ikdienā mani uzrunā): «Mūsu kolēģe Velta Gobiņa ir «perpetuum mobile» jeb mūžīgais dzinējs. Jā, es vienmēr domāju – kur Velta ņem to milzīgo enerģiju?
Viņa ir tik darbīga, ka, šķiet, darbi, darbiņi un pienākumi paši viņu atrod. Velta ir tik sirsnīga, iejūtīga un izpalīdzīga, ka viņas sirds siltumā varētu sildīties ikviens. Velta ir tik jauneklīga, ka mēs tiešām varam teikt: «Daudz laimes un stipru veselību Tavos 18!»»
Anastasija Neretniece (Veltas latviešu valodas skolotāja un draudzene): «Veltai mācīju latviešu valodu, kad viņa pati vēl mācījās Lielvārdes vidusskolas 8. klasē. Tas bija 1958. gads. Esam pamazām savijušās kopā – no skolnieces viņa kļuva gan par kolēģi, gan draudzeni. Kopā darbojāmies arī Lielvārdes teātrī. Veltiņai vēlu veselību un saglabāt sirsnību arī grūtajos brīžos, saglabāt mīlestību pret cilvēkiem un šajā mīlestībā justies laimīgai.»
