Ja cilvēks uzzina par otras puses krāpšanu, tad reakcija ir atkarīga no tā, ko šī informācija katram cilvēkam nozīmē. Tas, kā cilvēks reaģē, būs atkarīgs no tā, kāda nozīme šīm jaunajām ziņām viņš piešķir.Un, tas arī ir jādara – jāiepauzē un jāmēģina sev pašam pajautāt, ko nozīmē ziņa: "otrajai puse ir mīļākā (-ais)".
Te iederas sekojoši jautājumi: Vai tā ir pirmā reize? Ja ne pirmā, tad ar ko tas viss beidzās iepriekšējā reizē? Cik ilgi esmu gatavs atrasties nenoteiktībā un "trijstūrī"? Vai eksistē mans pēdējais punkts un kāds tas ir? Vai esmu gatavs dzīvot tālāk trijstūrī? Kā es sevi atbalstīšu šajā nenoteiktības procesā? (draugi, sports, ceļošana). Kādi ir mani plāni dzīvei bez vīra/sievas? (Aiziet? Palikt? Izrunāt? Piedot? Pieprasīt? Ko lūgt un pieprasīt?) Kādi ir mani plāni dzīvei trijstūrī? (Distancēties? Ieviest sev mīļāko?)
Un, pats svarīgākais punkts ārpus visa šī saraksta: ko es šajā sakarā jūtu? Jo, tieši atgriešanās pie sevis, mīļā (-s), arī ir tas, kas dāvā cilvēkam iespēju balstīties sevī. Bet, atgriešanos pie sevis ir iespējams realizēt tikai ar sajūtu palīdzību. Sāpes, vainas sajūta, greizsirdība, skumjas, bailes, mīlestība, apjukums, naids... - tieši sajūtas cilvēkam pasaka priekšā to, kādā veidā sevi atbalstīt tieši tagad, šajā mirklī, un ko tieši esošajā momentā sev piedāvāt darīt. Bet, ko gan šobrīd dara otra puse – tas ir jautājums nr 10.
Vai ir iespējams noturēt otru cilvēku? Maz ticams, ka kādu kaut kur ir iespējams noturēt mākslīgi. Ja precīzāk, tad uz laiku var, bet nav jau runa par īslaicīgām lietām, bet gan par principiem. Ja cilvēks ir izdarījis visu, kas tika piedāvāts iepriekšējā rindkopā, un izlemj, ka vēlas saglabāt ģimeni, tad ir labi atcerēties, ka ģimene ir minimums divi cilvēki, nevis viens. Arī otrajai pusei ir jāvēlas saglabāt ģimeni, ir jābūt vēlmei apspriest notiekošo un jābūt atvērtam dialogam.
Tādēļ labākais, ko darīt, ir 1) atrast formu, kā paziņot otrai pusei par to, ka paralēlo attiecību fakts ir zināms, 2), ka, neskatoties uz jūtām, kuras jums acīmredzot ir, jūs neesat ar mieru padoties un 3) ka gribētos apspriest attiecības un ko ar tām tagad darīt. Šajā vietā ikviens terapeits ieteiks pāru terapiju. Mediators palīdzēs izrunāties konstruktīvi, izvēloties jaunu kopēju pāra uzvedības stratēģiju, un katru atsevišķi atbalstīs viņa personiskajos pārdzīvojumos un vajadzībās. Atkārtošu, galvenais ir – lai jūs būtu divi. Ja viens vēlas saglabāt ģimeni un apmeklē sporta klubu, lai kļūtu skaistāks, bet otrs tikām ar savu mīļāko vizinās karuseļos... tad šeit būs grūti kaut ko ieteikt.
Par to, ka krāpšanas fakts ir zināms, pārī noteikti ir jārunā, citādi strādāt ar attiecībām nav nekādas jēgas. Kā gan var strādāt ar attiecībām, ja tās neapspriež?
Savukārt, ultimāti ir lieta, kas ātri bojājas. Uz mēnesi tie darbojas, bet kopumā tā ir fikcija. Mīļākie neparādās paši par sevi vien(tāpat kā pēdu sēnīte neparādās pati par sevi), bet gan kaut kādu iemeslu dēļ: kaut kas ir noticis pāra attiecībās. Tieši tādēļ tikt ar to galā arī ir iespējams tikai tad, ja pāris ar šīm attiecībām strādā. Ja mīļākā tava vīra organismā rastos, pateicoties ultimātu trūkumam, tad viss būtu pārāk vienkārši.
Tikt galā ar savām emocijām (dusmām, izmisumu) var, tikai runājot par tām, esot komunikācijā, nenoslēdzoties, atrodot cilvēkus, kuri atbalstīs – draugus, draudzenes, psihologus. Ļoti jauka varētu būt psihoterapeitiska grupa cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši krāpšanu, vai pat tikai tematisks forums internetā. Psiholoģijā eksistē termins "izstrādāt".
Tas nozīmē to, ka, tikai stāstot par savu traumatisko notikumu vien, cilvēka sapratne par notikušo mainās. Viņš verbalizē detaļas, izdzīvo sajūtas, kas atbilst notikumam, un pieredze, kas līdz šim bija haotiska un irdena, kļūst strukturēta un apvienojas vienotā veselumā. Neviens sarunu biedrs cilvēkam nevar palīdzēt ar padomu. Te noder vienkārši līdzjūtīga noklausīšanās. Tā rezultātā piekrāptajam rodas jauns skatiens uz notikušo, un viņš vairs nav tik izmisis. Nepatikšanas, pat ja tās ir lielas, vairs neaizsedz skatienu. Šis process līdzinās izmētātām lietām: kad tā tiek sapakotas nelielā čemodānā, cilvēks iemanto spēju iet ar šo čemodānu atkal tālāk.
Kā reaģēt, ja esi mīļākais vai mīļākā?
Vīri no ģimenēm neaiziet - jo viņiem tā ir ērti. Viņi aiziet tikai tad, ja grib aiziet. Ja viņi sāk runāt par dažādiem "apstākļiem" (kādēļ viņi nevar no ģimenes aiziet), tad viņus ģimenē viss apmierina.
Kā saprast, ka vīrietis nerunā tukšus solījumus, bet tik tiešām gatavojas pamest ģimeni? Vai, tieši otrādi, nekad savu sievu nepametīs, un visi solījumi ir tukši? – Vērojot fenomenus. Arī solījums ir fenomens: tev ir vīrietis, kurš sola. Bet tu negribi vīrieti, kurš sola, bet gan vīrieti, kurš dara. Un, šī ir divas parādības, kuras savā starpā nekrustojas – solīt un darīt. Solīšana ir viena veida fenomens, bet aiziet no sievas ir cita veida fenomens. Ja vīrietis ir izrunājies ar sievu, meklē dzīvokli un tur dzīvo, tātad viņš no ģimenes ir aizgājis. Ja viņš jau pusgadu nespēj iepakot savu zobu birsti vai gaida, kad piecgadīgais dēls pabeigs skolu, tātad viņš neaizies.
Ja vīrietis runā par savu sievu un bērniem, tad vari rīkoties, kā vēlies. Ja vēlies, klausies. Ja nepatīk, tad vari palūgt nestāstīt par savu paralēlo dzīvi, jo tas traumē. Trijstūra situācija jau pati par sevi ir robežu pārkāpšana visos virzienos, tādēļ daļēji nostiprināt zemi zem kājām palīdzēs rūpes par sevi, kaut vai sīkumos. Vai ir vērts zvanīt sievai un stāstīt par jūsu attiecībām? Ir daudz gadījumu, kad mīļākās ir centušās "palīdzēt" mīļotajam aiziet no ģimenes – izstāstot sievai, bet parasti tas nepalīdz. Ja tava varoņa sieva nekā nezina, tad jau tavam vīrietim ir izdevīgi saglabāt šādu stāvokli. Tādā gadījumā iznāk tā, ka viņš neaiziet ne jau tāpēc, ka viņš nevar, bet gan tāpēc, ka viņš negrib. Tādā gadījumā – ko gan dos skandāls? Visbiežāk vīrietis tad aiziet tieši no mīļākās. Viņa taču ir izjaukusi lietu kārtību. Bija viss tik labi, un pēkšņi…
Vai ir vērts "palīdzēt" vīrietim aiziet no ģimenes, piemēram, atstājot lūpukrāsas pleķus uz krekla? Ja vīrietis nav gatavs aiziet, viņš neaizies. Ja ir gatavs, tad aizies pats.
Kā saglabāt mieru un dzīvot savu dzīvi - tā vietā, lai raudātu spilvenā un gaidītu viņu? Atbilde ir – tie paši punkti, kas sievai. Pašatbalsts jebkurā gadījumā – sarunas, situācijas apspriešana ar cilvēkiem, kuri tevi atbalsta, plus visa spektra jūtu apzināšanās paplašināšana, kuras tevī izsauc tavs stāsts. Tas viss palīdz vēlreiz izskatīt situāciju un rīkoties maksimāli piemēroti esošajai situācijai - lai rastos apmierinātība ar savu izvēli.
Ja ir pieņemts lēmums pārtraukt attiecības ar precētu cilvēku, bet vēl aizvien viņu mīl – kā piespiest sevi šķirties? Ir jāpajautā sev, kur ir mana pēdējā robeža un vai tāda vispār pastāv. Un, šiem jautājumiem ir jāatbild godīgi. Tātad, ja esi gatava būt mīļākā vēl gadu, tad esi mīļākā vēl gadu. Un, dzīvo kaut kādā veidā šo gadu maksimāli pilnīgi, saprotot, ko tu jūti un ko tu gribi.
Ja tava atbilde ir bijusi godīga, tad pēc gada viss beigsies pats par sevi. Sevi piespiest kaut ko darīt nav nekādas vajadzības. Jebkuras vardarbīga attiecību pārraušana beidzas ar flešbekiem. Jāiet projām ir lēnu - kad situācija ir saprasta pilnībā. Kad ir apriebies viss pilnībā, tad atgriezties neienāks pat prātā. Bet, varbūt tu tāpat esi laimīgs/laimīga kopā ar šo cilvēku? Tad, kādēļ gan iet no viņa/viņas projām? Katrā ziņā, jāizlemj ir tev pašam/pašai.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
