Viss ir atkarīgs no katra individuālā psihes stāvokļa un pagātnes pieredzes. Iet cauri krāpšanas sekām un mēģināt tikt ar tām galā attiecību ietvaros var ļoti ilgi.
Šī raksta mērķis ir cits. Te tiek piedāvāts apraksts, kā "krāpšanas upuris" var ātri uzlabot pats savu psihes stāvokli.
Piekrāptā cilvēka ciešanu pamatcēlonis ir tas, ka tika pārkāptas viņa robežas: psiholoģiskās un fiziskās. Ja runājam par faktiem, tad - cilvēks uzzina, ka to, ko (kā viņš uzskata) ar viņu darīt nedrīkst, ar viņu tomēr drīkst darīt. Uz to, kas ir noticis, dažādi cilvēki reaģē dažādos veidos, tomēr ikvienam ir nepieciešams laiks, lai iedzīvotos jaunajā realitātē. Tomēr, pats galvenais, kā savest sevi kārtībā pēc partnera krāpšanas, ir – savest kārtībā savas robežas.
Kā var saprast, ka ir pārkāptas manas robežas?
1.Nepārliecības sajūta saistībā ar partnera pieļauto rīcību: "Ja es domāju, ka ar mani tā nedrīkst darīt, bet viņš (viņa) to izdarīja, vai tas nozīmē, ka ar mani to drīkst darīt?", utt.
2.Nepārliecība saistībā ar savu pieļaujamo rīcību: "Vai es drīkstu kaut ko lūgt (pieprasīt)? Vai man ir tiesības atteikties no šī, vai no tā?", utt.
3.Nepārliecība saistībā ar nākotni; trauksme: "Ja man drīkst to nodarīt, tad iespējams, man drīkst nodarīt vēl kaut ko sliktu? Kas ar mani notiks rīt?" utt.
Pēc robežu pārkāpšanas - piekrāptais cilvēks parasti pieļauj daudz kļūdu:
1.Jautājumi.
Pieaugošā trauksme, kas saistīta ar nenoteiktības sajūtu, kopā ar zaudēto varu attiecībās provocē cilvēku uzdot savam partnerim jautājumus saistībā ar nākotni. Piemēram: Kuru no mums tu mīli? Kas tagad notiks? Kurš tev ir svarīgāks? Kā izskatīsies mana nākotne? Kā tu grasies tālāk veidot attiecības ar viņu? Un, ar mani? Cik ilgi šī nenoteiktība vilksies?
Pārsteidzoši, bet nevienam neienāk prātā, ka cilvēks, kurš šo haosu radīja, pats par sevi jau ir vairāk sapinies, nekā tas, kurš tā visa rezultātā cieš. Kāda gan jēga viņam jautāt, kad šis haoss beigsies?
2. Centieni viņu "saprast".
Cietušajam partnerim bieži vien liekas, ka viņš tūlīt-tūlīt par savu otru pusīti "sapratīs" kaut ko tādu, ar kā palīdzību viņu attiecības maģiskā veidā mainīsies un pāridarījums beigsies. Arī šeit robežas sāk "izplūst", jo, nesaprotot sevi, cilvēks cenšas saprast otru cilvēku. Un, lai saprastu otru, visi līdzekļi šķiet labi: e-pasta un telefona kontrole, personisku sūtījumu lasīšana sociālajos tīklos, u.c. Hipotēzes par to, “no kā sastāv mans mīļotais cilvēks”, prātā urbjas nepārtraukti. Pats cietējs izkalst un izbāl; acis kļūst sarkanas no tā, ka atkal līdz trijiem naktī viņš sēž internetā, meklējot "atslēgu uz sapratni". Vai tagad ir skaidrs arī tas, ko nozīmē, ka robežas tiek pārkāptas abos virzienos?
3. Centieni viņam (viņai) "paskaidrot".
Šī kļūda līdzinās iepriekšējai kļūdai. Ļoti skumji izskatās, kad viens cilvēks apjukumā cenšas kaut ko skaidrot otram cilvēkam, kurš arī ir apjukumā. Liekas, tūlīt-tūlīt es viņam (-ai) izskaidrošu, cik viņš (-a) man ir dārgs, un tad viss nokārtosies.” Bieži vien atvieglojums abām pusēm ir pēkšņa sapratne, ka krāpšana nenozīmē to, ka kaut kas kādam nav paskaidrots, bet - kad gluži vienkārši viens grib krāpt otru. Un, protams, centieni izskaidrot kaut ko partnerim – arī tā ir sava veida ielaušanās otra cilvēka teritorijā. Visbiežāk otrajai pusei cilvēka skaidrojumi nemaz nav vajadzīgi.
Ko darīt tā vietā?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Visu, ko tu centies darīt ar savu partneri, dari ar sevi. Atgriezies sevī šī teikuma tiešā un pārnestā nozīmē.
1. Jautā nevis viņam, bet gan sev:
-Vai man patīk tas, kā tagad ir? (Viņš nāk mājās divos naktī, bet brīvdienās viņa vispār nav).
-Kas konkrēti man nepatīk?
-Ko ar mani drīkst un ko nedrīkst darīt? (Vai drīkst nakts vidū celties augšā no mūsu kopējās gultas un iet uz vannasistabu, kur dūdojošā balsī runāt ar savu mīļāko?)
-Ko es jūtu, kad notiek tas, kas man nepatīk? (Sāpes? Dusmas? Izmisums?)
-Cik ilgi esmu gatavs (-a) dzīvot šajā nenoteiktībā? (Termiņš?)
-Kādus vēl upurus, bez dzīves nenoteiktībā, esmu gatavs (-a) nest cerībā uz attiecību uzlabojumu (Paciest nakts izbraucienus? Viņas zvanus? Viņas dāvanas mūsu bērniem?)
-Kad konkrēti es beidzu gaidīt un aizeju? (Datums?)
-Tā vietā, lai jautātu partnerim, "kad tu izlemsi,kuru no mums tu mīli", izlem pati (-s), cik ilgi vēl esi gatava (-s) gaidīt otra cilvēka lēmumu.
-Nejautā: "Kad tu šķirsies no savas tās tur?" Labāk pajautā sev, cik ilgi esi gatava ciest to, ka viņš no viņas nešķiras.
-Neprasi: "Cik ilgi man jāgaida, kamēr tu izlemsi?" Pajautā sev, cik ilgi tu esi ar mieru gaidīt.
2. Pieņem lēmumu pats/pati. Sava partnera lēmumu ietekmēt tu nespēj. Bet tu vari pats/pati pieņemt savu lēmumu. Piemēram, tu vari teikt: "Tik ilgi, kamēr tu tiecies ar savu kolēģi, es dzīvošu atsevišķi." Bet pēc tam: "Es pietiekami ilgi gaidīju, kad tu izlemsi, tagad es izlēmu, ka es aizeju." Vai: "Man ir ļoti patīkami, ka tu izlēmi pie manis atgriezties. Diemžēl, man tagad ir citas attiecības, un es neesmu gatava dot tev tagad atbildi saistībā ar mūsu laulību."
3. Aizej lēni.
Ja saproti, ka tavs lēmums sliecas uz aiziešanas pusi, nesteidzies. Mums katram ir dots savs konkrēts apjoms mīlēt, cerēt un spēja gaidīt – katram gadījumam atsevišķi. Neizsmeļot visas savas rezerves un aizejot daudz ātrāk, tu vari attapties, ka pēc mēneša esi visas muļķības jau "piedevis" un esi gatavs atgriezties.
Ja gribas aiziet uz visiem laikiem, ej projām lēni.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
