Stereotips (kā gatava domu shēma) ļauj cilvēkam saīsināt reaģēšanas laiku uz apkārtējās pasaules mainīgajiem apstākļiem. Tajā pat laikā stereotipi var likt arī šķēršļus jaunām domām un priekšstatiem.
Stereotipi ir ikkatrā cilvēkā, un tie ir jāuztver kā to, kas cilvēkam ir dots. Iesākumā stereotipi ļāva cilvēkiem ekonomēt prāta piepūli. Pie tam, stereotipu neesamība varēja draudēt ar nopietnām briesmām. Vēsturiski sadalīšana svešajos un savējos(saistībā ar piederību ciltij, ādas krāsai, valodai, vai reliģijai) bija būtiski nepieciešama. Stereotipi ļāva ne-savējos automātiski uztvert kā briesmu avotu. Un daudzus gadsimtus tā tas arī bija.
Vīriešu un sieviešu stereotipi radās, pateicoties gaidām, kuras bija saistītas ar cilvēku uzvedību atkarībā no viņa dzimuma. Tie palīdz uzturēt sabiedrībā lomas. Vīriešiem un sievietēm tiek piedēvētas īpašības; savukārt tas tiek izmantots, lai pamatotu vajadzību uzvesties saistībā ar sava dzimuma lomu.
Tomēr dažkārt - tas, ko ir pieņemts dēvēt par ‘tautas gudrību, veselo saprātu, vecāku pieredzi’ un citos jaukos vārdos, ja to pārbauda, bieži vien izrādās ne vairāk kā aizspriedumu saraksts, kuri mums traucē mierīgi dzīvot.
Piemēram, vīriešu stereotipi jeb pārliecības:
ĪSTS VĪRIETIS:
-vienmēr grib seksu
Jā, cilvēks, kā zināms ir visseksuālākais dzīvnieks. Viņš ar to var nodarboties jebkurā gada, nedēļas vai diennakts laikā. Bet, biedējošo teicienu par to, ka “viņiem to tik vien vajag”, pirms vairākiem gadsimtiem, visdrīzāk, izdomāja bailīgas vecmāmiņas savām nevainīgajām mazmeitām. Un, viņas var saprast. Jo vienīgais pretapaugļošanās līdzeklis kārtīgais meitenei tajos tālajos laikos bija – sēdēt mājās. Vīrietis nebūt nav seksuāli apmāts monstrs, kāds viņš tiek zīmēts tautas ticējumos. Vēl vairāk: ja vīrietis gaida no sevis ikdienas kaujas gatavību, tad tas ir visvieglākais veids, kā iemantot seksuālas problēmas. Vīrietis tāpat kā sieviete grib seksu tikai tad, kad ir tam gatavs, un ne pavisam ne ik sekundi. Vīrietim, tāpat kā sievietei ir nepieciešami daudzi priekšnoteikumi, lai mīlētos. Pretējā gadījumā tas nebūs sekss, bet vienkārši vingrošana. Vai tiešām tas tev ir vajadzīgs?
-nekad neraud
Par laimi tas tā nav. Drīzāk – pat otrādi. Raudāšana vienmēr palīdz atlaist dažādas negatīvas jūtas. Asaras mūs atbrīvo no “pārdzīvojumu šlakām”.Kad mēs raudam, mēs sev atzīstam, ka mums ir žēl: vai nu sevi, vai to, par kuru (vai par ko) mēs raudam. Ir žēl tos zaudējumus, kurus mēs apraudam. Spēja kādu patiesi pažēlot (vai kaut ko nožēlot) ir saistīta ar to, cik ļoti mēs ļaujam sev (un apkārtējiem) būt dzīviem un cik ļoti pieņemam savas (un viņu) vājības. Cilvēks (nav svarīgi, kāda dzimuma viņš ir), kurš nekad neraud, acīmredzot, ne parāk daudz spēj izrādīt atbalstu otram un būt blakus, kad viņam ir grūti. Vai tiešām šāds ir īsta vīrieša portrets?
-nemīl gudras sievietes
Iespējams, kādreiz tas tā arī bija. Komandēt vieglāk ir muļķīti, tas ir skaidrs. Tomēr laiki, kad sievietes tika komandētas, ir pagājuši. Tagad šo apšaubāmo ideju dzīvē spēj īstenot vai nu ne īpaši gudri vīrieši (baidoties no gudrām sievietēm), vai arī ne īpaši gudras sievietes (bailēs no konkurentēm). Patiesībā jaunākie pētījumi rāda to, ka starp savām prioritātēm sievietes prātu vīrieši ierindo pirmajā vietā. Otro vietu ieņem tāda raksturīpašība kā spēja sievietes spēja būt par draugu. Bet skaistums ir tikai trešajā vietā. Arvien mazāk un mazāk ģimeņu tiek būvētas, vadoties no tā sauktajiem patriarhālajiem principiem
– kad sievietei ir mazāk tiesību un kad viņa ir laimīga, ka viņai ir kaut neliels tiesību minimums. Partnerattiecības ģimenē ir realitāte, par kuru reālāka ir tikai saule debesīs. Bet kādas gan var būt partnerattiecības ar muļķīti? Un, diez vai viņa spēs kļūt patiess draugs.
-noteikti ir veiksmīgs
Pilnīgi noteikti. Tikai – ko saprotam ar veiksmi? Ja to saprotam plašā sociālā kontekstā (augsts postenis, dārga mašīna un kaudze ar maziem zelta aplīšiem), tad stereotips “man ir jābūt veiksmīgam” nav nekas cits kā “lūzera” devīze. Jo, virsotnes, kurās ir jāuzrāpjas, lai ik dienu sev pierādītu citiem un sev to, ka esi veiksmīgs, nav nemaz tik daudz. Bez tam, tajās kūņojas vēl vairāki miljoni konkurentu, un daudzi tur jau ir uzrāpušies un sēž, šūpojot kājas un ieņemot dārgo vietu zem saules. Stereotips par vidējo statistisko veiksmīgumu sniedz ne tikai gana lielu iespēju izgāzties, bet arī sagraut savu psihi. Sacensties vienmēr nozīmē būt otrajam. Vienīgais veids, kā būt pirmajam, ir izdomāt kaut ko savu. Atrast savu personisko unikālo nišu, kuru neviens, izņemot tevi, nespēs ieņemt. Jo, tu to esi sev izdomājis, un tu tai esi piemērots – kā atslēga slēdzenei. Un, tam pa pēdām, starp citu, bieži vien seko arī mazie zelta aplīši.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
