Stereotipu jeb aizspriedumu kopīgās iezīmes ir negatīvas jūtas, stereotipiski uzskati un tieksme diskriminēt kādas grupas dalībniekus. Sabiedrībā bieži redzami aizspriedumi attiecībā uz dažādām grupām, kuru pamatā var būt: rase, dzimums, reliģija, kultūra un citas lietas. Stereotipi parasti ir negatīvi aizspriedumi attiecībā uz kādas grupas locekļiem.
Ja cilvēkam ir aizspriedumaina attieksme pret citiem, viņš parasti uzskata, ka tie, kas iekļaujas noteiktā grupā, "visi ir vienādi". Viņi ar ļoti plašu otas vēzienu glezno ik katru indivīdu, kuram ir īpašas iezīmes vai uzskati, un patiesībā nespēj uzlūkot katru cilvēku kā unikālu indivīdu.

Piemēram:
- Būt vientuļniekam ir nepieklājīgi.
Cilvēks, protams, ir pāra dzīvnieks. Tomēr ar to vien nepietiek. Dažkārt cilvēkam ir arī ļoti kauns par savu vientulību.
Jebkurš cits dzīvnieks, ja tas paliek viens un ja tas nav ar to mierā, gluži vienkārši metas jauna partera meklējumos. Savukārt cilvēkam dažkārt izdodas mierpilni sēdēt savā stūrītī un par to visu vienkārši domāt.Patiesībā domu par to, ka būt vientuļam ir nepieklājīgijeb kauns, bīda tieši to pašu cilvēku daļa, kuri proklamē domu par milzīgo sievietes laimi ar bērniem. Tā vien liekas, ka šo uzmācīgo baumu izplatīšanu pilda kāds, kurš ir atbildīgs par demogrāfijas politiku un dzimstības paaugstināšanu valstī.
Par laimi, vecie “labie” laiki, kad izdzīvot vienam bija neiespējami, sen ir pagātnē. Ja cilvēks ir vientuļš, tad viņš noteikti ir daudz izvēlīgāks, nekā tie, kuri savu lēmumu ir jau pieņēmuši. Bez tam, šādam cilvēkam ir daudz lielākas iespējas atrast to, kurš viņam ir vajadzīgs, nekā citiem, kuri ir jau atraduši. Viņiem pieder stabilitāte, savukārt vientuļajiem cilvēkam - izvēles perspektīva. Vēl viens variants: dotajā brīdī šim cilvēkam gluži vienkārši ir labi vienam. Tad – kas gan šeit būtu nepieklājīgs?

- Nepatikšanas ir sods.
Ne vienmēr tas tā ir. Protams, jo vecāki mēs kļūstam, jo retāk atsitamies ar pieri pret galdu, kad zem tā staigājam, un jo biežāk izdodas iedzert tasi kafijas neapdedzinoties un bez piedzīvojumiem nogriezt šķēli desas, ko likt uz maizes. Cilvēkam ir raksturīgi mācīties no savām kļūdām, un to sauc par pieredzi. Savukārt nepatikšanas, par kurām minēts iepriekš, nebūt nav sods, bet gan signāls, kuru mēs varam vai nu ņemt, vai neņemt vērā. Parasti mēs to ņemam vērā un tā rezultātā pārstājam sist savu galvu pret galvu, apdedzināt mēli un griezt pirkstā. Mēs nobriestam un kļūstam pieauguši.
Tomēr tālāk viss kļūst sarežģītāk. Pārliecība, ka pasaule funkcionē, pakļaujoties sodpilnai filozofijai (noziegums / sods), cilvēces apziņā ir nostiprinājies (un dzīvo kā pasaules uzbūves rudiments) un līdzinās sarkanam pavedienam - jebkurā reliģiskajā sistēmā.
Patiesībā jebkuras nepatikšanas ir vai nu nejaušība, vai arī tas pats vecais signāls. Un,tikai tavā varā ir jau iesākumā izlemt – vai šis ir signāls, vai nav. Bet pēc tam izlemt, vai to ņemt vērā, vai nē. Pārsteidzoši, bet nepatīkamas vai vienkārši neveiklas nejaušības mēs vēl aizvien kā bērni dažkārt pieņemam kā sodu un biedējam paši sevi. Nē, ja putns ir nosmērējis tavu mēteli, tad tas nebūt nav sods par to, ka no rīta neesi iedevis buču savam mīļajam cilvēkam, pirms iešanas uz darbu. Tas pat nav signāls bučot viņu biežāk. Tev gluži vienkārši nav paveicies: putns tajā rītā pārlidoja pāri tieši tev.

- Muļķiem veicas.
Vai nojaut, kurš to izdomāja? Domāju - cilvēks, kurš ir izmisumā par savām neveiksmēm. Bet varbūt – skauģis, kurš šādā viltīgā veidā cenšas sevi nomierināt. Jo, vai nav tiesa, ka apgalvojums “muļļām veicas” ir diezgan paradoksāls. Ja cilvēks ir muļķis, tad viņam jau pēc definīcijas ne pārāk ir noveicies. Tātad, grozies kā gribi, šī pārliecība ir ne tikai iracionāla, tā ir piesūcināta ar absolūti negatīvām domām. No tās, pirmkārt, izriet tas, ka gudrajiem veicas retāk nekā muļķiem (vai arī vispār neveicas!), otrkārt – no tā var secināt, ka kopumā neveicas nevienam un nekad. Jo, lai tev veiktos, tev ir jākļūst par muļķi, bet tas nav sevišķi glaimojoši, tas ir pat aizvainojoši. Savukārt, ja tu gribi palikt gudrs, tātad – tu būsi neveiksminieks.
Secinājumi: ja tu neesi muļķis un lūzeris, tad šo ideju labāk ir neizmantot. Veiksme ir nekas vairāk kā ietvars, kurā mūsu priekšā parādās viņas augstība Nejaušību Teorija.

Tātad, patiesībā veicas visiem. Bet ne vienmēr. Un, labāk ir rēķināties nevis ar veiksmi, bet ar saviem spēkiem.

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.