Iepriekš aprakstītā rīcība kopumā līdzinās nepieskaitāmībai. Lai arī ir redzēti gadījumi, kad patiesība tik tiešām daudziem traucē.
Nākamais variants, virzoties patiesības virzienā, ir sekojošs: klausīties, skatīties un uzdot jautājumus, tomēr - skatīties neuzmanīgi, klausīties pa ausu galam, bet jautājumus uzdot neprecīzi. Tad, beigu galā attopoties piemānītam, vari izsaukties: “Bet es taču viņam (viņai) jautāju! Es skatījos! Es klausījos! Es nekā neredzēju un nedzirdēju tikai tāpēc, ka klausulē bija fona trokšņi un sniegs pavājināja redzamību!” Un, tad apvainoties.
Tālāk – viss ir vēl dzelžaināk un lavierēt ir vēl grūtāk. Mēs cenšamies šai miglā kaut ko saskatīt un ieslēdzam pat tālos lukturus. Mēs pārzvanām, kad slikti dzirdam. Mēs ļoti cenšamies saprast, kas gan tur priekšā notiek patiesībā. Pamazām mēs iemācāmies uzdot konkrētus jautājumus.
Tad, mums paliek tikai viena iespēja, kā nesatikties ar patiesību: nesaprast atbildes, kuras mums tiek dotas. (Piemēram, mēs jautājam: “kur tu biji visu nakti?” Viņš atbild: “Tu taču esi gudra. Izdomā kaut ko pati!” Un mēs sēžām un ilgi domājam, ko gan šī atbilde var nozīmēt.)
Tā rodas aizvainojumi.
Kas ir aizvainojums un kāds ir tā mehānisms?
Aizvainojums – ir agresijas mikslis, kas ir vērsts gan iekšēji, gan uz āru. Vismokošākā jebkura aizvainojuma komponente (kad sakām “tas mani aizskāra”) ir, kad cilvēks saprot, ka aizvainotājam ir taisnība. Un, jo stiprāka šī komponente, jo lielāks ir aizvainojums. Pa lielam – aizvainoti tiekam nevis mēs, bet mēs paši sevi aizvainojam. Mēs sevi aizvainojam ar to, ka neapzināti piekrītam kādam nosacīti-sliktai rīcībai (vai spriedumam),kas vērsts mūsu virzienā.
Jo mazāka šai aizvainojumā ir agresijas komponente, kas vērsta uz iekšu, jo mazāk tas nozīmē aizvainojumu un jo vairāk tas nozīmē agresiju un acīmredzamu un apspiestu vēlmi “dot pretī”.
Pastāv izplatīts uzskats, ka vieni cilvēki apvainojas vairāk kā citi. Tā nav. Aizvainojas visi. Vienkārši katram ir savs jūtīgais punkts, sava “tēma”. Aizvainot var, “iesitot” cilvēkam tieši tajā vietā, kur ir sakoncentrēts vislielākais skaits pārnestā nozīmē “nervu galu”. Jeb “tēmā”, kur viņam pašam ir maksimālais apjukumu, neskaidrību un sev uzdodamu jautājumu skaits. Tātad , piemēram lamuvārds “kuces dēls” var aizvainot tikai tādu cilvēku, kuram nav skaidrs, kas ir viņa mamma.
Šķiet, ka dažus aizvainot ir vieglāk, bet citus grūtāk. Tā tas ir, bet tikai daļēji. No vienas puses, jo “problemātiskāks” cilvēks, jo vieglāk viņu aizvainot- jo vairāk ir iespēju trāpīt jūtīgajā punktā: to gluži vienkārši ir ļoti daudz. No otras puses, tie, kuri šķietami neapvainojas, iespējams, patiesībā nemaz tādi nav. Vienkārši vairāk “aizvainojamie” cilvēki ir apguvuši vienu uzvedības stilu (vai tas ir saistīts ar vecāku ģimeni, dzīvesveidu, ar vēlāku gadu pieredzi, darba vidi – nav svarīgi), bet mazāk “aizvainojamie” apguvuši citu stilu. Un vēl ir jautājums: kurš patiesībā mazāk apvainojas?- Tas, kurš viegli runā par savām jūtām, vai tas, kurš baidās “pazaudēt savu seju”, nerāda jūtas un tās uzkrāj. Otrajā variantā tieši aizvainojums mēdz palikt kopa ar cilvēku ilgu laiku – jo viņš pat pats sev neatzīstas par to, ko viņš jūt.
Visvieglākais un efektīvākais veids, lai, kaut ne pilnībā, tad vismaz nedaudz atslābinātu aizvainojumu – ir izrādīt savas jūtas. Kaut vai atzīties sev: “Jā, esmu aizvainots” un censties sevi saprast: kas gan tik ļoti mani aizskāra? Bet vislabāk – pateikt par savu aizvainojumu arī pašam aizvainotājam. Diemžēl šis paņēmiens parasti ir visgrūtākais.
Tieši tas pats notiek ar savu kļūdu atzīšanu – man nebija taisnība. Nav tā, ka vieniem savas kļūdas atzīt vieglāk nekā citiem. Visiem ir grūti atzīt savu kļūdīšanos, īpaši saistībā ar jūtīgām tēmām. Jo sāpīgāka tēma, jo grūtāk tieši tajā uzvesties adekvāti. Ja saproti ka esi bijis nevērīgs, rupjš, vai tev nav bijusi taisnība par šo tēmu vai saistībā ar šo cilvēku, tad atvainoties ir viegli. Jo tāda rīcība nesaistās ar grūtu iekšēju soli, kas līdzinās varoņdarbam. Ja par varoņdarbiem, tad, protams, varoņi pastāv, bet viņu (tāpat kā karā) ir maz. Vissvarīgākajā un vissāpīgākajā atzīt savas kļūdas spēj tikai daži. Tam ir nepieciešama liela dūša.
Aizvainojums uz vecākiem ir nebeidzama psihoterapijas tēma. Trauks var būt ne pārāk dziļš un nebūt ne pilns līdz malām, tomēr nav iespējams to ne izdzert, ne izsmelt tukšu lūdz dibenam, jo gluži vienkārši ir grūti sākt. Vai nu šķiet, ka bezdibenis, kurā tu iekritīsi, ir pārāk dziļš, vai arī aizvainojumam ir uzlikts kāds tabu, vai arī vecāku figūras ir neaizskaramas. Apvainoties drīkst vienalga uz ko, tik ne uz viņiem…. Šādi vai tādi, bet apvainojoties uz vecākiem un neatzīstot sev to, cilvēki mēdz iestrēgt vienā un tai pašā punktā gadiem. Mēs nespējam uz vecākiem apvainoties nopietni, jo ir bail šai tēmai pieskarties. - Tādēļ nespējam no sirds mīlēt, jo traucē paša aizvainojums.
Ja cilvēks šo tēmu atver, viņš sāk smelt ārā savus aizvainojumus. Tos izdzīvojot, mēs beidzot patiesi spējam būt pateicīgi saviem vecākiem par visu labo, ko viņi mums ir darījuši. Pretējā virzienā to visu darīt diemžēl, nav iespējams. Iesākumā jātiek galā ar aizvainojumiem un dusmām. Un, tikai pēc tam nāk mīlestība un pateicība.
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
