Pirms pārcelšanās uz Ķeipeni nepilns gads nostrādāts Madonas rajona Murmastienā, savā dzimtajā Aknīstē neilgu laiku vadījusi Bērnu silīti, pusgadu bijusi medicīnas māsa vietējā ambulancē. Var droši sacīt, ka Ķeipene teju vienīgā pamatīgā darba vieta, kurā nu jau aizvadīts drusku vairāk par pusi gadu simteņa – piecdesmit viens gads. Intai Ģimenes ārsta prakses tik ierastajā Ķeipenes pieņemšanas punktā 30.jūlijs bija pēdējā oficiālā darba diena, un nu sākas pelnītās atpūtas laiks. Par gadiem, darbu, dzīvi, izdzīvoto un pārdzīvoto saruna ar ļoti cienījamo, lietpratīgo un cilvēcisko Intu. Visus šos gadus esam līdz īkstīm pazīstami, draugi, tālab sarunāties mākam tikai uz «tu»…
– Pirmā darba diena Ķeipenē tev tālajā 1970.gada 9.martā. Protams, tā bija tava jaunība, bet tomēr, kādu pirmo iespaidu atstāja šī gleznainā Ķeipenes kalnu zeme?
– Jā, tā bija mana jaunības sapņu zeme, kuru ātri pieņēmu kā savējo un apbrīnoju kā nekur citur neredzētu. Vēsturiskajā Jāņu kalnā, uz kuru no centra tagad ved Akas iela, greznojās tiem laikiem pieklājīga, gaumīga brīvdabas estrāde, kultūras nams ar celiņiem, dobēm un veselu puķu dārzu. Tajā pašā «Viļņu» mājā iekārtoju savu feldšera punktu, turpat atradās ciema izpildkomiteja, bibliotēka… Rokas stiepiena attālumā barona laiku kapi ar romantiskām pastaigu vietām senajā divu gadu simteņu vecajā parkā, kuru vietējie joprojām dēvē par Kundziņu… Kalnu zeme – Jāņu, Līkais, Augstais, Rumbas, Kārklu, Bitenu, Āzīšu, Biķerkalns, Kapukalns – visus nenosaukt... Paši ar dzīves draugu Rūdolfu no deviņdesmitajiem gadiem mitinamies «Sauleskalnā», kas arī atrodas kalna galā, kam blakus Aliņu, Kaukuru, Vāķēnu kalni… Pirms tam dzīvojām «Vējotnēs», «Akācijās». Allaž dzīva saikne veidojusies ar skolu. Četrus gadus paguvu pastrādāt Ķeipenes vecajā skolā, tagad joprojām veicu medmāsas pienākumus ne vairs tik jaunajā, bet tomēr jaunajā skolā. Manā mediķa pārziņā bija arī toreizējā Kastrānes pamatskola Vatrānes pils ēkā. Atmiņas silda, bet arī atgādina par cilvēka niecību laika, mūžības priekšā. Teiksmainā Vatrānes pils savu dzīvi beidza ugunsgrēkā…
– Senāk par izglītotiem ļaudīm uzskatīja mācītāju, skolotāju, dakteri. Vēsture iekārtojusi tā, ka mūsu mīļajā miestā baznīcas, mācītāja nav, bet bez dakterītes Intas labu pedagogu nav trūcis… Laiki bija citi, bet dvēselē iestādītās ilgas pēc gaismas, kultūras arī toreiz netrūka.
– Man šķiet, ka lauki tolaik bija itin vēlīgi apdāvināti ar gudriem, talantīgiem cilvēkiem, vispusīgu ļaužu rosību, arī ar kultūru. Dūšīgi dziedāja vīru dubultkvartets, sieviešu vokālais ansamblis. Skolas direktora Jāņa Pinkas vadībā nodibinājās jauktais koris, kas 1973.gadā uzstājās Dziesmu svētku simtgades svinībās Mežaparka estrādē. Skanīgās balsis, tautas tērpi, sirsnīgā kopā nākšana un koncerti pacilāja. Neaizmirstami sarīkojumi ar pilnu tautas nama zāli, visos svētkos spēlēja pūtēju orķestris, allaž bija pašiem savs deju mūzikas orķestrītis, pacilājošas balles līdz rītam. Darbojās vietējais teātris, bibliotēkas vakari, tematiskas kafejnīcas, viesojās profesionāli mākslinieki no Rīgas, pat Rīgas operetes teātris, burvīgie Jāņi kundziņa pakājē… Siltā atmiņā palikušas izstaigātās lauku mājas ar savu lietu kārtību, ar balti izberztām grīdām, kur nekas nav nomests pa roku galam, dārzi izravēti, puķu dobes īpašā godā celtas: «Eišeni», «Zīlītes», «Aliņi», «Priekuļi» un tīkamie «Bajāri» ar tīru, baltu istabiņu daudzbērnu ģimenē, kur balta gultiņa istabas vidū kārtējam jaundzimušajam…
– Bez skatuves atmiņā neaizmirstamie vakari toreizējās kultūras nama vadītājas Mildas Rinkuses dzīvoklītī tajā pašā tautas nama ēkā… Neliegsimies, bija arī pa Rieslinga, Aligotes, Gamzas glāzei (kādi nu tie skābulīši toreiz bija), kafija, bet galvenās tomēr sarunas, sarunas – par dzīvi, kultūru, mākslu…
– Tā jau ir – īstā kultūra nav uz skatuves, bet aizkulisēs. Skatuve dod tikai impulsus, bet dvēseli piepilda ne vien svētki, izrādes, koncerti, bet katrs pats, kas arī dārzā, dobē, taisnā vagā ierauga veselu mākslu. Protams, ka negribas iziet no banālā – kad mēs augām… Bet reizēm liekas, ka tad, kad daudz kā nebija, jauko kopā būšanu meklējām paši un atradām. Neesmu darbojusies pašdarbībā, bet kultūras notikumos allaž esmu bijusi klāt gan toreiz, gan tagad... Sporta svētki, sacensības bez daktera klātbūtnes nemaz nav iedomājami. Arī atbildība liela: Ķeipenē bijuši gan vietēja, gan rajona, gan republikas mēroga sporta sarīkojumi, kuros, paldies Dievam, nopietni negadījumi gājuši secen…
– Joprojām bērnu pulciņi pa gabalu sveicina līksmi – dakterīt, dakterīt….
– Nu jā! Kad čiks nedraud, tad visi draugi. (Pasmejamies – A.U.) Bet bijām un patiešām esam lieli draugi. Bija laiki, kad vienā gadā Ķeipenē dzima ap trīsdesmit bērneļiem. Skolā audzēkņu skaits sniedzās pāri diviem simtiem, bērnudārza grupas arī pilnas. Ja padomā, toreizējie mani aprūpējamie bērni jau vectētiņi, vecmāmiņas. Viens puisītis manu balto halātu bija tik labi iegaumējis, ka, mājās ienākot, jau sauca man pa gabalu: «Viss, viss, viss!» Jo tā mēdzu teikt, kad adatiņas dūriens bija izdevies, un laimīgi garām. Tālab puika viltīgi apķēries, ka var taču sākt ar potes beigām, kad jau viss, viss, viss… Kā tik mani nesauca! Mazais divgadīgais Andrītis manu «titulu» Intas tante pārkrustīja īsāk – Intene… Cits sauca par pukas tanti, cits par čikas tanti. Arī daļa pieaugušo, kas tādas pašas tantes, mani sauc par Intas tanti. Bērnu bija daudz: visi jāapciemo mājās, jāizklaušina, jānomēra, jānosver, jāuzklausa, jāiedrošina, jānomierina un jāpotē. Neviens toreiz neapšaubīja vakcīnu jēgu, uzticība ārstam, var teikt, bija absolūta. Apkalpojamā teritorija milzīga – no Plaužu ezera austrumos līdz Kastrānes stacijai rietumos, no «Rājumiem» dienvidos līdz «Naglām» ziemeļos. Skaidrs, ka visus kvadrātkilometrus kājām izstaigāt nebija iespējams. Sovhoza laikā mani nereti vizināja ar karieti, kurai bija arī citi nosaukumi – būda, ļetučka…
– Droši vien netrūka arī kuriozu…
– Kā nu ne?! Maršruti iegadījās gari un ilgi. Kamēr daktere kādā sētā noņemas ar pacientiem, šoferītim garlaicīgi, tālab ar gudru ziņu apgādājies ar kādu pudelīti atspirdzinoša dzēriena: jo tuvāk vakaram, jo vedējs runīgāks. Bet tik traki, ka kariete uz ceļa vairāk turētos pašas spēkiem nekā stūrmaņa vadīta, nu gan nebija. Arī satiksmes intensitāte tolaik bija tik mierīga, ka ceļā satikt otru mašīnu bija teju neiespējami vai tas gadījās ļoti reti. Vēlāk man jau uzticēja, tā sakot, kādu kroņa braucamo. Tam pašam moskvičam nebija nekādas vainas, bet, kad ziemas riepas vēl nepazinām, atkalas laikā autiņš pēkšņi varēja patvarīgi samainīt braukšanas virzienu vai uzsēsties uz sniega vaļņa. Ne jau arī visur var laukos piebraukt: ņem tik smago somu plecā un brien pa kupenām! Jābrien, jo tevi gaida. Un tu nevari nekur nozust no sava daktera pienākuma. Piemēram, tu redzi zālītē izstiepušos jaunu cilvēku teju bez dzīvības pazīmēm, pieeju klāt, pieliecos tuvāk, ieklausos, paraustu aiz pleca: «Vai tev slikti?» Bēdu brālis slinki paceļ galvu, vēl slinkāk paver šauras ačeles un nošvepst: «Eju tu d…!» «Paldies Dievam!» atviegloti nopūšos.
– Kā tu izjuti attieksmi pret dakterīti? Ļaudis tik dažādi…
– Protams, ka nebiju ideāla: savas kļūdas, neveiksmes katrā darbā, bet strādāju no sirds. Nebija arī viegli: bez darba savu prasīja ģimene, auga bērni. Varu droši teikt, ka ar saviem bērniem Sarmīti, Raivi allaž esam labi draugi. Mazbērni, mazmazbērniņi – sevišķi mīļi. Arī vedekla, znots saprotoši un krietni: ko vēl vairāk gribēt? Visi par mani gādā: vai tā vārda diena, vai dzimšanas diena, esmu aizkustināta ar pārsteigumiem, izbraucieniem, piknikiem… Ak, kas par Jāņiem mūsu «Sauleskalnā»! Varbūt par skaļu sacīt, bet esmu savu mīļo (arī pacientu) mīlestības lutināta. Par attieksmi pret sevi kā mediķi un cilvēku nevaru sacīt nevienu sliktu vai peļamu vārdu. Strādāju un centos, slikto noskaņojumu lūkoju atstāt ārpus darba vietas. Mēdz teikt, kā tu pret citiem, tā citi pret tevi. Vienīgi dzīve iekārtojusi tā, ka nevaru izvēlēties – šajā situācijā būšu daktere, bet tajā ne. Reizēm smagi pavisam: tu ar visiem spēkiem elpini, elpini cilvēku un jūti, kā viņš dziest… Nu nav mediķis tikai profesija, vispirms viņš ir cilvēks.
– Atjaunojoties valsts neatkarībai, itin loģiski iekļāvies ģimenes ārstes Gaidas Bērziņas praksē. Pacientu pieņemšanas vieta palika nemainīga – Ķeipenes «Akācijās»…
– Atmiņās tik daudz laba un patiesa. Mūsu mazajā kolektīvā valdīja lieliskas darba un sirsnīgas cilvēciskās attiecības. Ģimenes ārste reizi nedēļā pacientus pieņēma arī Ķeipenē. To dienu līdzās strādājām abas. Ir ļoti labi, ja vari uz kolēģiem paļauties: tie bija skaisti un darbīgi gadi. Joprojām esmu pateicīga un joprojām esmu gatava piepalīdzēt jaukajām kolēģēm – Gaidai, Mirdzai, Lienei, Ditai… Mani savos gados vadīja uzdevums neatpalikt no savām krietni jaunākām kolēģēm. Nav jau nekādas vainas ierastajiem teicieniem – aiziet pelnītā atpūtā, bet, ja darbs ir bijis dzīves jēga, tad, kā var atpūsties no tā? Tāpat ar mājām: ja darbs bijis otrās mājas, būs jāiztiek ar pirmajām. Vienkārši viss jāpieņem, kā ir, jāaiziet tad, kad vēl vari. Ja būšu vajadzīga, piestrādāšu skolā un darbu gūzmu reizēs būšu gatava pielikt plecu savu kolēģu atbalstam. «Sauleskalna» ābeles, aveņu dārzi, ziedu paradīzes no manām pensionāres brīvdienām būs tikai ieguvējas. Un galu galā, nekur taču nepazūdu…
– Droši vien vēlies saviem ķeipeniešiem kaut ko teikt vēl īpašu…
– Protams, ka vēlos, bet visu pateikt nav iespējams. Jo gadu tik daudz un arī cilvēku šajos gados bijis tik daudz. Esmu bezgala pateicīga visiem, kas man uzticējās un dāvāja šo pusi gadu simteņa ļaužu uzticības, labestības, cilvēciskas vienkāršības un to burvīgo sajūtu, ka joprojām ejam viens otram pretī kā senāk, sveicināsimies šodienai un visām citām baltām dieniņām – patiesībā, pateicībā un labā veselībā.
– Arī es priecājos, cik savlaikus, operatīvi un saskaņoti veicat vakcināciju pret Covid – 19 un arī citām slimībām… Bez glaimiem – viss ritēja kā pa diedziņu, kur katra indivīda lietpratība veido kopējo labo iznākumu. Bet viena lieta ir potēt, otra pārliecināt…
– Jā, nebija vienkārši un nebija viegli. Varbūt pati vakcinācija nav pati grūtākā apjomīgajā procesā, jo tur katram mediķim savi zināmi, izmēģināti un ietrenēti uzdevumi. Grūtāk veidot sarunas ar potēšanas noliedzējiem vai šaubīgajiem: vienkārši informēt nav tas pats, kas pārliecināt. Pa telefonu un klātienē norunāto stundu laiks nav saskaitāms. Nepietiek ar šabloniskajiem argumentiem, jāprot atsaukties uz dzīvo pieredzi, konkrētiem piemēriem, saglabājot mieru, labvēlību – pārliecinot, nevis uzspiežot. Rūgta, bet patiesa ironija ir tajā atklāsmē, ka strīdu par un pret vakcināciju – vispārliecinošāk izšķir pats vīruss. Nekas nav beidzies, un jābūt gataviem, ka nebūs viegli.
– Kad kā bijušie skolotāji satiekam tavu lielo un brašo dēlu Raivi, dziļdomīgo Sarmīti, abi, kā skolas gados, atplaukst platā smaidā un viegli piesarkst. Kautrībai, empātijai visciešākais sakars ar iedzimtību, audzināšanu…
– Kā mēdz tagad sacīt – gan, gan… Ar iedzimtību vien nepietiek. Bet viens jau nu gan ir skaidrs, ka viss sākas ģimenē, kurā lielāko iespaidu atstāj personiskais piemērs. Kā es mācījos no savas mammītes, tā droši vien mani bērni atdarināja savu mammu… Nav jau lielākas pedagoģijas mākslas par vienkāršo – esi īsts, patiess, tad tevi labāk sapratīs un mēģinās līdzināties. Bet viens no otra nereti piesavinaies ar sirdi grūti jaušamo un ar prātu grūti tveramo. Nav lielākas laimes, ja savos bērnos viegli atpazīsti sevi, labo, kas tevī un redzi to, kas atplaiksna kā sen zināma patiesība – bērni ir savu vecāku spogulis. Ir jau arī skumīgi: savas dzimtas koka zaros esmu palikusi pēdējā, bet mani draugi to kaismīgi apstrīd: aiz tevis plaukst jauni zari un atzari – bērni, mazbērni, mazmazbērni, un dzimta turpinās. Kā gan vari būt pēdējā?
– Gēnu un audzināšanas vienādību, līdzību pamatā ir radnieciskas jūtas. Kādā senā skolas izlaiduma vakarā vecāku vārdā runāja tava meita Sarmīte. Viņa iznāca priekšā ar ziediem rokās un iesāka no visas sirds: «Mīļie bērni, mīļie skolotāji, mīļā skola…» Tad aizlūza balss, nepaklausīgajās asarās vārdiem vairs nebija nozīmes, un tie arī palika nepateikti. Tas bija tik sen, bet piedzīvotā aina joprojām acu priekšā kā visu laiku spožākā izlaiduma runa…
– Beidz raudināt! Atceros visu – gan sevi, gan bērnus, gan skolu, gan visu dzīvi. Tā ir liela Dieva dāvana, ja varam vienādi domāt un vienādi just.
– Paldies, Inta, par sirsnīgo sarunu un draudzīgiem soļiem pusgadsimta garumā.
Andris Upenieks, OVV. Foto no personiskā arhīva
