Dzimis Meņģeles pagasta "Siliņos"
Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Morics Zilbers, dzimis 1860.gada 11.septembrī Meņģeles pagasta "Siliņos". Viņa tēvs Fricis Zilbers pēc amata bija galdnieks, kas bija mācījies pie ērģeļu būvētāja Hūna, gleznotāja Kārļa Hūna tēva. Tiesa, ar savu amatu viņš nodarbojās reti. Tā kā viņš prata spēlēt ērģeles, tad Meņģeles baznīcā bija ērģelnieks un sākotnēji – skolotājs, kurš staigāja no mājas uz māju un mācīja bērniem lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu. Vēlāk tēvs kļuva par pagastskolas skolotāju. Sudrabu Edžus pirmo izglītību ieguva pie tēva. Bērnība Sudrabu Edžum pagāja trūcīgos, pat nabadzīgos apstākļos. Lai arī tēvs par savu skolotāja darbu saņēma gana labu algu, lielu daļu tās viņš nodzēra. Mātei, pēc tautības igaunietei, vajadzēja ļoti nopūlēties, lai bērnus – Eduardu, Vilhelmu, Artūru, Paulu un Frici – paēdinātu un izaudzinātu. Trīs no dēliem vēlāk kļuva par skolotājiem (Pauls Meņģeles pamatskolā nostrādāja 42 gadus), Fricis izstudēja jurispudenci un kļuva par tiesnesi un prokuroru, un Artūrs – par virsnieku un zemes mērnieku.
Rakstīšanai pievēršas semināra laikā
Sudrabu Edžus no 1872. līdz 1876.gadam mācījās Madlienas draudzes skolā un no 1876. līdz 1878.gadam – Aderkašu pareizticīgo draudzes skolā. Sudrabu Edžus vēlējās stāties ģimnāzijā un pēc tam studēt par ārstu. Diemžēl tik daudz naudas ģimenei nebija un nācās doties tur, kur izglītību varēja iegūt lētāk. No 1878. līdz 1882.gadam viņš bija Baltijas skolotāju semināra audzēknis, kas atradās Rīgā. Tur viņam kā tautskolotāja dēlam mācīšanās tika nodrošināta par valsts līdzekļiem. Sudrabu Edžum bija ļoti laba atmiņa, un viņš bija viens no labākajiem skolniekiem klasē. Viņu saistīja zīmēšana un dziedāšana, un par viņa mīļāko dzejnieku kļuva Mihails Ļermontovs, kura darbus viņš mācījās no galvas un mēģināja arī atdzejot. Semināra laikā viņš pats arī pievērsās rakstīšanai. 1881.gadā laikrakstā "Balss" publicēts viņa pirmais dzejojums.
Skolotājs, kuru bērni mīl brīvdomības dēļ
Pēc semināra beigšanas Sudrabu Edžus strādāja par palīgskolotāju Dzērbenes draudzes skolā. Viņa bijusī skolniece vēlāk atmiņās rakstīja: "Man nāk prātā, ka viņu bērni mīlēja viņa brīvdomības dēļ. Viņš bija citāds un domāja citādi nekā pārējie ļaudis. Arī viņa āriene bija citāda: tumši, kupli mati, slaiks stāvs; kad mati krita uz pieres, skolotājs tos svieda atpakaļ ar galvas atmetienu, tāds bija viņa paradums. To bija ievērojuši ļaudis, un dzērbeniešiem bija gandrīz kā sakāmvārds: "Papurina galvu kā Zilberis"."
No 1884. līdz 1887.gadam Sudrabu Edžus bija skolotājs latviešu kolonijā Ufas Austrumciemā. Vasaras viņš pavadīja Latvijā. Ufas laikā Sudrabu Edžus sacerēja poēmas par Lietuvas senatni "Priedule", "Ķeistuta loms" un "Lietavas virsaitis".
1887.gadā viņš atgriezās Latvijā, un tautskolu inspektors Brīvzemnieks viņu 1888.gadā iecēla par skolotāju Gramzdas ministrijas skolā, kas atradās netālu no Liepājas. Tur viņš nostrādāja līdz 1906.gadam.
1894.gadā Sudrabu Edžus apprecējās ar Meņģeles krāsotāju meitu Mariju Hībneri, pēc tautības vācieti, un viņu ģimenē piedzima dēls Fēlikss.
Tulko un uzraksta savu slavenāko darbu
19.gs. 90.gadu vidū Liepājā advokāts Jānis Kreicbergs pulcēja ap sevi literatūrā ieinteresētus cilvēkus un aicināja šo draugu kopas dalībniekus iemācīties katram kādu svešvalodu. Sudrabu Edžus izvēlējās poļu valodu un centīgi sāka to apgūt. Viņš pasūtīja no Varšavas grāmatas, lai iepazītu arī poļu literatūru. No 1896.gada periodikā parādījās viņa poļu autoru darbu tulkojumi. Sudrabu Edžus izlasīja arī Boļeslava Prusa stāstiņus bērniem, no kuriem viņam īpaši iepaticies «Anteks». Tajā vēstīts par kādu trūcīgas atraitnes dēlu, kurš sapņo iemācīties būvēt dzirnavas, taču ne skolā, kur viņš savas nabadzības dēļ var mācīties tikai dažus mēnešus, ne pie meistariem, kur tiek nodots apgūt amatu, viņš neko par dzirnavām neuzzina. Šis Prusa stāsts Sudrabu Edžum atsaucis atmiņā bērnībā mājās un tēva skolā redzētos talantīgos vienaudžus. Atceroties bērnības iespaidus un savās skolotāja gaitās satiktos skolēnus un iedvesmojoties no Boļeslava Prusa stāsta, Sudrabu Edžus uzrakstīja savu slavenāko darbu "Dullais Dauka". Strādājot Gramzdā, viņš uzrakstīja arī citus darbus, to skaitā stāstu "Pusmāsas dēls" (1904).
Iesaistās 1905.gada revolūcijas notikumos
Sudrabu Edžus 1905.gadā iesaistījās revolūcijas notikumos. Atmiņās viņš raksta, ka «1905.gadā manā dzīvoklī bija vai vesels štābs. Kopā ar Strausu un citiem rīkojām mītiņus, braucām konfiscēt muižu īpašumu, vācām naudu un ieročus. Starp citu, piedalījos Diždamas muižas nodedzināšanā.» Šādu notikumu secību apliecina arī Gramzdas mācītāja Štēgmana 1906.gada 1.oktobra ziņojums: "Skolas pārzinis Zilbers, pazīstams zem rakstnieka vārda Sudrabu Edžus, no sākuma nebij gribējis atļaut skolas telpās noturēt mītiņu, bet Strauss pielicis viņam brauniņu pie krūtīm un piespiedis viņu, un tai pašā sapulcē tas ievēlēts par delegātu un brīnums – šis cilvēks, kurš līdz tam bij bijis lojāls un ķeizaram uzticīgs, pēkšņi, laikam jaunais gods viņam bij sakāpis galvā, bij kļuvis par niknu revolūcijas piekritēju un no tā laika brauca apkārt, bikstīdams uguni, cik vien tas viņa spēkos stāvēja, ka še, tā apkārtnē, piemēram, Aizviķē, kur tas arī sarīkoja mītiņus, turēja priekšlasījumus, aicināja uz cīņu pret valdību, tā kā skolā bērni ik dienas vingrinājās revolucionāru dziesmu dziedāšanā un katra kārtība likās izzūdam. [..] 15.decembrī Dāmas muižas dzīvojamo ēku uz Strausa un Zilbera pavēli nodedzināja un Smaišos iekārtu pilnīgi izdemolēja aiz atriebības pret abu muižu īpašnieku baronu Šrēderu."
Pametis Latviju, iepazīstas ar Birznieku-Upīti
Uzzinot, ka tuvojas soda ekspedīcija, Sudrabu Edžus no Gramzdas aizbēga un pameta arī Latviju. Vispirms viņš devās uz Austrumciema koloniju Ufas guberņā, tad Ņižņijtagilu, tad Permu. Revolūcijas notikumi un bēguļošana bija ietekmējusi viņa veselību – viņš bija kļuvis nervozs un depresīvs. Neatradis darbu Permā, Sudrabu Edžus uzrakstīja vēstuli un pēc palīdzības vērsās pie Ernesta Birznieka-Upīša, kurš tobrīd strādāja Baku. Birznieks-Upītis aicina pie sevis, jo veidoja "Dzirciemnieku" apgādu un solīja darbu pie grāmatu tulkošanas. Viņš aizsūtīja Sudrabu Edžum ceļanaudu. Aptuveni pēc mēneša, kā raksta Birznieks-Upītis atmiņās, kādu rītu, atgriežoties no naftas rezervuāru mērīšanas, uz mājas trepēm viņš ierauga zilā krievu kreklā ar iesirmu bārdu un kupliem matiem sēžam Sudrabu Edžu ar ceļa grozu. Birznieks-Upītis piedāvāja viņam tulkošanas darbu. Sudrabu Edžus lūdza, lai palīdzot viņam iegūt vēl kādu citu darbu, lai varētu vairāk nopelnīt, un tulkošana tad būtu vaļas brīžiem. Birzniekam-Upītim izdevās sarunāt sākotnēji tautskolotāja vietu Dagestānā un pēc tam mūzikas skolotāja vietu Baku. Kaukāzā Sudrabu Edžus nostrādāja no 1907. līdz 1918.gadam. Dažus gadus vēlāk pēc ierašanās Baku pie viņa uz dzīvi no Latvijas atbrauca sieva un dēls. Sākotnēji Kaukāzā viņš smagās depresijas dēļ ar rakstniecību nav varējis nodarboties. Pamazām pievērsies tulkojumiem, un Ernests Birznieks-Upītis tos izdevis savā "Dzirciemnieku" apgādā.
Atmiņas par satikšanos ar Sudrabu Edžu Baku dalījies arī Andrejs Upīts, kurš viesojies pie Ernesta Birznieka-Upīša: "Birznieks Zihā (pretī Baku, jūras līča otrā pusē) glabāja vienu pudeli vīna – ne lāsi paši pirms un pēc tam netikām lietojuši. Pudeli atkorķēja svētdienā, kad bij ieradies Sudrabu Edžus – vidēja auguma, milzīgi pinkains, matiem un bārdu apaudzis. Runāja neaprimis. Kad pudele bij tukša – šķiet, viņš to galvenā kārtā iztukšoja – viņš palika īsti lustīgs, uzdziedāja kādu dzērāju dziesmu, ar knipi pie kakla kumbra piesizdams. Mēs ļoti amizējāmies, vislabāk un jautrāk jutās Birznieks." Par Sudrabu Edžus jautro dabu sabiedrībā atmiņās rakstījis arī Ernests Birznieks-Upītis: "Neraugoties uz visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, Sudrabu Edžus tomēr sabiedrībā bija vienmēr jautrs. Un tad katru reizi atskanēja dziesmas. Visādu dziesmu viņam bija bagāts krājums, no kurām sevišķi jautra bija "Der Abt von Felixbrunn". Kad viņš to dziedāja, tad visi klausītāji vai plīsa no smiekliem. Tajā nāca priekšā visvisādas skaņas: gan spurkšķēšana, gan ņaudēšana, gan bungu rībēšana, vaigu piepūšana un pirkstu dauzīšana.
Pēc 1910.gada presē atkal parādījās Sudrabu Edžus darbu publikācijas. Tajā laikā sarakstītajos stāstos ir daudz autobiogrāfisku detaļu gan no bēguļošanas laika, gan dzīves Kaukāzā.
1917.gadā Sudrabu Edžus iestājās Baku boļševiku organizācijā. 1918.gadā viņš dabūja vācu valodas skolotāju vietu Nuhā. Kamēr Sudrabu Edžus strādāja Azerbaidžānas ziemeļos, Baku ar tīfu nomira viņa sieva Marija. Pēc mācību gada beigām viņš atgriezās Baku. Nākamajā gadā viņu norīkoja par vācu valodas skolotāju Azerbaidžānas dienvidos Saljanu reālskolā.
Strādā par skolotāju, korektoru un rakstnieku Maskavā
Arī viņa dēls bija ieguvis skolotāja tiesības. Saljanu skolā viņi abi strādāja līdz 1920.gada 30.aprīlim. Tā paša gada rudenī Sudrabu Edžus ar dēlu ieradās Maskavā. Viņš izvēlējās nevis atgriezties Latvijā, bet palikt Padomju Krievijā. Neilgi viņš bija vācu valodas skolotājs Pokrovska vārdā nosauktā strādnieku fakultātē pie Maskavas universitātes. 1921.gadā viņš devās uz Pleskavu, kur strādāja izdevniecībā "Spartaks" par korektoru.
No 1924.gada Sudrabu Edžus dzīvoja Maskavā. Sākotnēji viņš strādāja "Latvju izdevniecībā" par korektoru, vēlāk nodarbojies tikai ar rakstniecību. 1934.gadā viņš kļuva par PSRS Padomju rakstnieku savienības biedru. 20.–30. gados Sudrabu Edžus centās rakstīt gan prozā, gan dzejā atbilstoši padomju literatūras shēmām par šķiru cīņu un deklaratīvi vēstīt par jaunās padomju valsts varenību un jauncelsmi ("Dneprostrojs", "Smagā rūpniecība" u.c.). Mūžībā Sudrabu Edžus aizgāja 1941.gada 30.janvārī Maskavā, tā arī nepaspējot atgriezties Latvijā, lai arī bija ļoti noilgojies pēc tēvzemes. Diemžēl viņa paša politiskā izvēle to viņam neļāva piepildīt.
***
Raksts par Sudrabu Edžu lasāms grāmatā "Ogres novada personības".
Grāmatu sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem. Tā iznākusi pērnā gada nogalē un izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu.
Grāmata iegādājama Ogres grāmatnīcās, kā arī izdevniecības "Jumava" veikalā un grāmatveikalos "Globuss" Rīgā, kā arī pieejama Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) lasītavā un Ogres novada bibliotēkās.
Ogres vēstis visiem-Ogres novada personības, publicēšanai sagatavojuši Ogres Vēstures un mākslas muzeja (OVMM) speciālisti.
