– Nē. - Es arī. Tas ir joks. Hahaha.”
Šāds manipulāciju veids ar jūtām, tiek izmantots bieži. Bet tieši manipulācija ar vainas sajūtu ir ļoti spēcīgs ierocis. Tam par iemeslu ir lietas, kuras meklējamas bērnībā. Kauns un vainas sajūta (kas faktiski ir ļoti tuvas lietas), ir galvenās sajūtas, kuras cilvēku atšķir no dzīvnieka (un nevis mīlestība, kā mums labpatiktu domāt). Pēc savas būtības cilvēces vēsture nozīmē sabiedrības aizliegumu attīstības vēsturi. Kā arī to – kādos laikos un kādos veidos cilvēki to visu ir pārkāpuši, neizsaucot vecāku un sabiedrības nosodījumu.
Kauns un vainas sajūta – tie ir ieroči ar kuru palīdzību sabiedrība valda pār saviem pilsoņiem, bet vecāki – pār saviem bērniem. Mamma vai tētis rāda konkrētu sejas izteiksmi un, skatoties uz bērnu, saka: “Nu, kā tev nav kauna?”Jebkurš cilvēks, pat pārkāpis 40 gadu slieksni, iekšēji notrīc, izdzirdot šos vārdus, kas vērsti pret viņu. Faktiski tas ir bērns šai cilvēkā - kurš saraujas bailēs. Bērns, kurš to ir dzirdējis desmitiem, vai pat simtiem reižu.
Mūsu iekšējais bērns – ir manipulāciju ziņā vistrauslākā psihes daļa (tāpat kā reāls bērns). Tādā veidā manipulētājs iet pa mazākās pretestības ceļu: izmantojot kā ieroci vainas sajūtu, ātri var atbruņot nesagatavotu cilvēku un to sev pakļaut. Un, uz ko tik cilvēku nemudina neapzināta vainas sajūta; it īpaši neadekvāta un pārprasta! Cilvēks var nodzīvot veselu dzīvi tā, kā viņš to nemaz nevēlas, neapzinoties savu vainas sajūtu un dēvējot to par mīlestību, vai pienākuma sajūtu.
Lai cilvēku nepiemeklētu tāds liktenis, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Savs iekšējais bērns no tāda vaida manipulācijām ir jāsargā. Šajā sakarā ir dzirdēts skumjš joks: “Labi, ja tavs reketieris ir tava mamma. No viņas vienmēr var atpirkties. Sliktāk ir, ja tu pats sev esi – savs personiskais reketieris.”
Manipulatori, kuri manipulē ar vainas sajūtu, izmanto veselu rindu paņēmienu. Viens no visizplatītākajiem ir tā saucamais “upura tēls”. Ir taču tā, ka, ja cilvēks ir vesels, viņam ir labs miegs, apetīte un laba sejas krāsa, tad viņam ir grūti pārliecināt otru cilvēku par to, ka otrs viņa priekšā ir vainīgs. …. Ir svarīgi, lai seja ir bāla, balss vārga, gaita grīļīga, bet drēbes nonēsātas. Protams, tas ir pārspīlēti. Bet atcerieties, cik bieži mēs vērojam sekojošu ainu: viens un tas pats cilvēks izskatās un uzvedas pavisam dažādi, kad viņam no mums ko vajag un kad vairs nekā nevajag…
Tas pats Karlsons, manipulēšanas ģēnijs, arī izmantoja šādas lietas: “Es esmu visslimākais pasaules cilvēks”- viņš teica, atgūlās un apķēra savu galvu ar savām tuklajām roķelēm.
Vārdiski manipulēt ar vainas sajūtu var visdažādākajos veidos: no primitīva spiediena līdz pat smalkiem, knapi saskatāmiem fluīdiem pauzēs – atkarībā no manipulatora intelektuālā līmeņa. Visprimitīvākais piemērs būs sērīgi izteicieni, piemēram: “Dārgais, tu mani nemīli.” Tālāk jau apcerīgāks piemērs: “Sanitai gan ir brīnišķīgas attiecības ar savu meitu – viņa ar visu dalās ar mammu, mazgā traukus, palīdz ar naudu, pat precēties nesteidzas…”. Vai pavisam skumjš piemērs: “Kad es tevi dzemdēju, es domāju, ka man sanāks Alise Brīnumzemē, bet iznāca,lūk, kas.”
Vēl pāris piemēru ar jēgas sagrozīšanas paņēmienu. Sniedzoties pēc miegazālēm: “Tu nekur neesi vainīga, tikai es…” Ciešāk savelkot vecā halāta (jaunais ir skapī) jostu: “Man nekas nav vajadzīgs, meit’, lai tikai tev būtu labi…” Ar ūdensglāzi vienā un korvalola pudelīti otrā rokā: “Tu vari atgriezties, kad vien gribi…” un tā tālāk. Protams, šie piemēri ir pārspīlēti un groteski.
Vēl viens piemērs manipulācijai ar vainas sajūtu ir, kad vaina tiek aizstāta ar pienākumu. Šāda veida manipulatori dievina moralizēšanu: “Jūs tikai padomājiet, kāda bezkaunība! Un kā jums nav kauna! Vai tad sirdsapziņa pavisam pazaudēta?”Izdzirdējis kaut ko tādu, vari būt drošs – ne kauna, ne sirdsapziņas cilvēkam, kurš runā šādi, visdrīzāk nav pašam.
Šāda veida cilvēkiem vispār ir raksturīgi paša trūkumus attiecināt uz apkārtējiem. Sirds dziļumos viņiem liekas, ka tieši viņiem pieder īpašas tiesības atmaskot un cīnīties par taisnību. Bez tam, paškritikas viņiem parasti nav vispār: pasaules nepilnības, viņuprāt, attaisno visnepiemērotākos cīņas veidus - par šīs pasaules pilnveidošanu. Savu melīgumu viņi maskē ar aizmāršību, neveselīgu ziņkāri ar nesapratni, bezkaunību ar vienkāršību (“Jā, es tāds esmu, esmu nelietis. Bet kurš tad mūsdienās ir labs? Visa pasaule ir tāda, nav ko kaunēties.”)
Manipulācijas, kurās tiek izmantota vainas sajūta – ir pats pēdējais un pats spēcīgākais instruments no visiem manipulāciju veidiem, kā arī visnekaunīgākais, kas visvairāk bojā otra cilvēka psihi. Jo – pat aizstāvoties no tās, mums sevi ir jālauž.
Vainas sajūta ir indīga un lipīga lieta. …Pat par šo visu domājot, ir jūtami spēcīgi vainas sajūtas uzplūdi….
Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!
Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet
Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)
Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.
Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.
Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.
