Jautājums par to, vai "Bez Tabu" žurnālisti, kuri veido sižetus par citiem, paši var dzīvot bez jebkādiem tabu, man radās, noskatoties minētā raidījuma gada balvas pasniegšanas "ceremoniju".

Jau pati ideja – pasniegt šo balvu cilvēkiem, kam ar konkrēto nodarījumu nav nekāda sakara, – ir diskutabla, taču šoreiz būtiskāka ir cita šī stāsta epizode;

Žurnālists nofilmēts, sēžot un pusdienojot uz izsūtītajiem veltītā pieminekļa "Sargātāja" jeb "Baltās cielavas". Man grūti spriest, vai tā ir tikai profesionāla paviršība – nenoskaidrot un necensties iedziļināties lietās un norisēs, vai arī zināma daļa vainas ir personīgajās īpašībās un neaudzinātībā. Nevaru iztēloties, kādēļ un kā var ienākt prātā sēdēt un ēst uz pieminekļa, lai kāds tas būtu. Man tas šķiet ļoti nekulturāli. Šeit nesaskatu īpašu atšķirību no kādreiz bieži piesauktajiem, uz pieminekļa čurājošiem britu tūristiem. Tik vien, ka dabiskās vajadzības un pieminekļi dažādi.

Var tikai minēt, kā jutās tie skatītāji, kas pie šī pieminekļa likuši svecītes saviem izsūtītajiem radiem, ģimenes locekļiem, draugiem, kas palika Sibīrijas plašumos. Domāju, viņi būtu pelnījuši atvainošanos!

Šoreiz ir sanācis tā, ka raidījuma veidotāji, ievērojot pašu izvēlētos kritērijus, varētu paši sev pasniegt balvu par “Gada sižetu” vai "Gada žurnālistu". Novēlu žurnālistiem turpmāk vairāk iedziļināties, būt vērīgiem pret vietu kurā atrodaties, un reizēm kritiski pavērtēt ne tikai citus, bet arī sevi no malas!