Man ir sajūta, ka mēs dzīvojam kaut kādā absurdā burbulī. Turpceļā, pie robežas, redzējām poļu lauksaimniekus, kas bloķē kravu piegādi Ukrainai, tajā skaitā humāno palīdzību. Vienlaikus lasot ziņas par kārtējo rietumvalstu vilcināšanos ar bruņojuma piegādi. Un tajā pašā laikā apzināmies, ka Latvijā notiek kaut kāda plakātiska rosība, «ķeksīšu» aktīvisms. Piemēram, tiek aizliegti 1,4% krievijas graudu kravu; visaptveroša militārā dienesta vietā ieviests kaut kas, kas apmāca dažus simtus jauniešu; eksportā uz krieviju esam pirmajā trijniekā; laikā, kad pie Austrumu robežas būtu jātop fortifikācijas būvēm vairāku kilometru platā joslā, nav pabeigts pat parasts drāšu žogs. Vienīgais, kam ir pietikusi politiskā spēja aizliegt kara sakarā, ir mūsu vecmeistaru porcelāns!
Mēs klausāmies tukšās valdības runās par atbalstu Ukrainai, par nepieciešamību stiprināt valsts aizsardzību, bet pēdējo divu gadu laikā aizsardzības sfērā ir izdarīts gandrīz nekas. Esat dzirdējuši skaidru mūsu valdošo politiķu nosodījumu rietumvalstīm par palīdzības nesniegšanu Ukrainai? Es neesmu! Mums ir vāja valdība un vēl vājāka opozīcija. Tuvāka vai tālāka nākotne parādīs, cik tajā ir vienkāršas muļķības un cik – apzinātas sabotāžas! No Ukrainas mēs varētu daudz mācīties! Tā ir dārgi apmaksāta pieredze, ko varam pārņemt, kaut vai par patvertnēm. No ukraiņu pieredzes redzam, ka liela daļa civiliedzīvotāju cieš, jo nepaspēj nokļūt līdz patvertnēm. Tā kā mūsu teritorija ir mazāka, jāsaprot, ka raķešu trieciena gadījumā mums ir labi ja 5 minūtes, lai nokļūtu drošā vietā. Tas nozīmē, ka patvertnēm ir jābūt dzīvojamo māju pagrabos. Nekam vairāk gluži vienkārši nebūs laika. Un šādu praktisku mācībstundu ir daudz! Tā vietā valdošā koalīcija bīda kaut kādus bezjēdzīgus noteikumus par nepieciešamību pašvaldību amatpersonām kārtot pielaidi valsts noslēpumam. Tā vien liekas, ka valdošie nav spējuši nokārtot pielaidi veselajam saprātam! Tiek imitēta darbība un spēlēts teātris par to, ka viss ir labi un valsti nekas neapdraud. Nožēlojami tas ir!
Ja mēs nevaram paļauties uz valdību, tad pašai sabiedrībai ir jāizdara viss iespējamais un neiespējamais, lai sevi pasargātu! Lai mums būtu vismaz cerība un morālas tiesības saņemt kāda atbalstu kara gadījumā, lai mēs varētu cerēt ne tikai skaisti un varonīgi mirt, bet arī neglīti un mērķtiecīgi izdzīvot, mums nepietiek ar dažiem tūkstošiem armijas un Zemessardzes rindās! Ir jābūt izpratnei, ka ikviena latviešu vīrieša, ikviena patriota pienākums ir būt Zemessardzē! Šobrīd es neredzu labāku un pieejamāku risinājumu, kurā savu devumu varētu sniegt ikviens! Desmiti, pat pāri simtam tūkstošu zemessargu ir tas, kas mums akūti nepieciešams un, ja ir vēlme sargāt savus tuviniekus un mājas, arī sasniedzams! Uz to arī visus aicinu!