Jauko un visādi cienījamo Meņģeles skolas skolotāju Ingrīdu Ķezberi esmu ievērojis jau labi pasen. Toreiz bija skolas salidojums, uzstājās skolēni, skolotāji ar jūtīgu uzvedumu, kurā Ingrīdai grūti nācās valdīt asaras, un brīžam tā raudāja, tā raudāja…

Katru gadu 31. oktobrī miljoniem cilvēku atzīmē Halovīnu, pārģērbjoties par raganām, velniem un dēmoniem. Šajā dienā bērni dodas no mājas uz māju, saģērbušies kostīmos un izsaucoties: “Triks vai kārums!” Šos svētkus mēdz asociēt ar kristīgo baznīcu, bet vai tam ir pamats un kā ir patiesībā? Vai šie svētki ir tik nekaitīgi, kā izskatās? Kā šie svētki ir radušies un veidojušies? Un kāda ir šo svētku būtība?

Šo jautājumu sev uzdodu ikreiz, kad atkal šķērsoju Ukrainas robežu, lai nogādātu tās cīnītājiem palīdzību. Varētu, līdzīgi kā to praktizē dažādi mūsu valsts politiķi un citādi zināmas personas, aprobežoties ar plakātiskiem tekstiem par atbalstu un Ukrainas karodziņiem profilā. Pozīciju būtu paudis, ķeksīša pēc kaut ko lietas labā «darījis». Tomēr, jau kopš pirmās reizes, kad pabiju varoņzemē Ukrainā, redzot notiekošo, ļoti praktiskās un reālās vajadzības, kas ir šeit, izprotot, ka arī manas zemes un valsts drošība ir atkarīga no tā, kas notiek šeit, katrs formāls, tukšvārdīgs atbalsta apliecinājums man šķiet nožēlojama liekulība! Man šķiet, ka tieši šī ārišķīgā un formālā attieksme ir vainojama tajā, ka mums joprojām nav nostiprinātas austrumu robežas, ka mūsu iekšējās drošības iestādēs joprojām veģetē kremļa snaudošie aģenti. Ka par spiegošanu krievijas labā un diversiju augsnes gatavošanu var piespriest naudassodu. Uzskaitījumu varētu vēl turpināt…

Kari, terorisms, brutalitāte, nežēlība, ļaunuma triumfs ar milzu iznīcību nav vien šausmīga realitāte, bet arī neizbēgamība. Varētu teikt – ļaunums rada ļaunumu, bet tas ir pārāk vienkāršoti.